Savu divu nedēļu ilgo ceļojumu pa Spāniju iesākām ar Barselonu (aprakstu var izlasīt šeit). Uzkavējušies šajā metropolē pāris dienas, mūsu ceļi veda lejup gar Spānijas piekrasti. Visupirms uz Valensiju, bet pēcāk uz Andalūziju – uz vienu no Eiropas autentiskākajiem un krāšņākajiem reģioniem.

No rīta pamostamies Barselonā, dodamies uz lidostu, kas ir pa ceļam uz Valensiju, lai nomā paņemtu norezervēto mašīnu (Goldcar autonoma). Viss izdodas gandrīz bez aizķeršanās un ceļš uz Valensiju var sākties. Daudzi teica, lai nebraucam pa maksas ceļiem, jo ietaupīsim ne tikai laiku, bet redzēsim to skaisto Spāniju.

Patiesībā gan sākumā viss tik skaisti nemaz nelikās, jo apkārt sausums, viss izkaltis, un brīžos, kad ceļš noveda patālāk no galvenās maģistrāles, Tu iebrauc puspamestā ciemā un sajūties vēl pamestāks nekā cilvēks Latgales sādžā. Agrāk bijušās ražotnes un fermas pamestas un nolaistas, cilvēku tik cik ir. Bet tie, kas ir – sēž tajā vienā pilsētas kafūzī un bauda dienu.

Tomēr braucot tālāk, skats jau labāks. Braucot cauri nelielam ciematiņam, starp ieliņām ieraugām pazibam tirkīzzilus ūdeņus. Piestājam.

Valensija

Valensija ir trešā lielākā Spānijas pilsēta. Tā izveidojās Turijas upes krastos, bet tagad upes vietā ir redzama upes gultne, kuru 10 kilometru garumā aizņem dārzi jeb Jardines del Rio Turia. Sajūta, ejot pa upes gultni, tiešām ir interesanta, jo paskatoties augšup, var redzēt tiltus, kas met lokus pār Tevi (kopumā to ir 12), bet pa pašu upes gultni redzi cilvēkus ar suņiem, skrejošus cilvēkus un studentu pārīšus.

Upe upē.

Pirms Valensijas apmeklējuma, iegūglēju secret places valancia, un man izleca ārā Jardines de Monforte. Šī mazā paradīze neatradās pārāk tālu no naktsmītnes, bet ieeju tajā atrast nebija superviegli, jo visapkārt parkam slejas mūri un ir jāsaņemas atrast īsto māju, caur kuras durvīm ved ieeja parkā. Parks ir tik kluss un mierīgs – īsta klusuma un miera paradīze. Ļoti skaists, lai pasēdētu vai kādu bildinātu.

Tālāk soļojam uz vecpilsētu. Karstums ir nežēlīgs (+34 grādi) un es nesaprotu, kā šādā karstumā var vispār kaut ko padarīt. Labi, nebija tik traki. Cilvēki bija sasēduši pie strūklakām, kafejnīcās vai zem kāda koka, baudot saldējumu. Vispār Valensijas vecpilsēta ir ārkārtīgi skaista. Ar tādu itālisku pieskaņu, romantiska un rosīga.

Valensijas katedrāle (1262. gads), kas piedzīvojusi vairākas pārbūves, un tās trīs ieejas, ir veidotas katra savā stilā. Valensijas galvenais simbols ir tieši šis astoņstūru zvanu tornis.

Diena un nakts.

Staigājot pa Vecpilsētu, ātri satumsa, tāpēc meklējām vakariņu vietu, kur nobaudīt īstu valensiešu paelju. Vispirms jāmin, ka plkst. 20.00, kad mums jau sen gribas vakariņas, spāņi sāk tikai domāt par tām. Krustu šķērsu izlasījuši atsauksmes internetā, lēmām par labu kādam klusam restūzim klusā ieliņā, bet, kura paelja tiek dēvēta par labāko Valensijā ne vienā vien atsauksmju forumā. Jūras velšu paelja bija ļoti laba (varbūt mums mazliet par sāļu), bet visādi citādi ļoti baudāma. Visvairāk gan es izbaudīju apkalpošanu, jo tā bija tik sirsnīga un lieliska.

Nākamā diena mūs priecē ar sauli un mazliet zemāku temperatūru. Šo dienu pilnībā veltīsim Mākslas un Zinātnes pilsētiņai. Šo balti slaveno kompleksu, galvenokārt, ir veidojis vietējais arhitekts Santiago Calatrava. Kompleksā ietilpst Zinātnes muzejs, iMAX kinoteātris un planetārijs, operas nams un Eiropā lielākais akvārijs – L’Oceanogràfic.

L’Oceanogràfic mitinās aptuveni 45 000 dzīvnieku jeb aptuveni 500 dažādu sugu. Akvārijā var redzēt putnus, taureņus, pingvīnus, visdažādākās zivis, bruņurupučus, delfīnus, medūzas, haizivis un citus zvērus. Patiks kā lieliem, tā maziem.

Visfotogēniskākās bija medūzas. Skaistas un fascinējošas.

Konkrētā laikā var redzēt arī īpašo delfīnu šovu. Šovu bijām skatīties divreiz un abas reizes šovs atšķīrās ar citādu programmu. Pirmajā šovā es apraudājos, bet otrajā jau turējos mazliet labāk. Delfīni ir apburoši un gudri dzīvnieki, un cepuri nost visiem, kas strādā šajā akvārijā un ir daļa no šeit mītošo dzīvnieku dzīves.

Varu teikt, ka Valensija ir ļoti skaista un romantiska pilsēta. Parki un dārzi, patīkamā tveice, pludmales tuvums, zinātnes pilsētiņa un vēsturiskās ielas vecpilsētā, bet ar rosību piesātinātās ielas ārpus tās – tas viss uz mums atstāja iespaidu, tāpēc esam droši, ka atgriezīsimies šeit vēl.

Nākamā diena un esi sveicināta, Andalūzija! Andalūzija ir Spānijas daudzveidīgākais un piesātinātākais reģions. Te sastopas flamenko un matadori, dzīvīgas pludmales un plaši nacionālie parki, balti ciemati un fascinējoša kultūra, kā arī Andalūzijas neatņemama sastāvdaļa ir bezrūpīgs dzīvesveids.

Olīvkoku birzis.

Andalūzijas ainava.

Granada

Kā savu pirmo galamērķi Andalūzijā izvēlējamies vēsturisko Granadu. Mauri šo vietu iekaroja 8. gadsimtā un savu spožāko uzplaukumu tā piedzīvoja 13. gs., kad Nasridu dinastijas valdīšanas laikā, mākslinieki, zinātnieki un tirgotāji Granadu padarīja par pasaulē pazīstamu kultūras centru.

Lielai daļai Granada visupirms asociējas ar Alhambru jeb sarkano cietoksni. Arī mēs, protams, vēlējāmies aplūkot šo kompleksu, bet speciāli nenopirkām biļetes, jo nebijām droši, ka nekas nenoies greizi un, ka ieradīsimies laikus. Tāpēc biļetes nenopirkām ar domu, ka varbūt būs kāda lieka biļete nākamajā rītā, bet nebija. Nācās izmantot iespēju un doties nakts tūrē pa Alhambras dārziem jeb Generalife. Sākumā likās, ka vakara gaismās Alhambra būs tikpat satriecoša kā to biju iedomājusies pa dienu, bet totāli maldījos. Visa ceļojuma laikā novērojām, ka spāņiem ir problēmas ar pareiza un gudra apgaismojuma izmantošanu, bet nu šī bija vienkārši izgaismošanas mākslas sliktākā paraugstunda. Gaismekļi bija tik sūdīgi izvietoti, ka lielu daļu ekskursijas pat neredzējām, kur spert kāju, kur nu vēl varējām novērtēt Alhambras dārzu. Pilnībā vīlušies devāmies prom, bet, parunājoties ar vietējiem – mums tika ieteikts Alhambru apmeklēt pavasarī, jo tad viss tik skaisti ziedot. Ļoti iespējams, ka tā arī darīsim.

Bet, ja neskatās uz slikto pieredzi Alhambrā, pati Granada ir tik šarmanta. Jau tuvojoties Granadai, var redzēt Sierra Nevada kalnus, bet pati pilsētas vēsturiskā daļa atrodas kalnā.

Lai no kāpelēšanas augšup lejup tik ļoti nenogurtu un ekonomētu laiku (Granadai atstājām tik vienu dienu), izvēlējāmies paņemt tūristu vilcieniņu, kas izvadā cauri lielai daļai pilsētas un Tu tajā vari kāpt iekšā-ārā neierobežotu skaitu reižu tajā dienā.

El Albaicin ir kvartāls, kurā visvairāk var sajust Granadas arābiskās noskaņas. Ielas ir šauras un līkumotas un daudzviet nemaz nevar izmainīties transports ar cilvēkiem, nemaz nerunājot par diviem transportiem.

Pats pilsētas centrs ir ļoti aktīvs. Tajā atrodas visdažādāko tautu virtuves (visvairāk, protams, no Tuvo Austrumu gala) un suvenīru bodītes. Ja kaut kur man gribējās pirkt suvenīrus ļoti ļoti, tad tas bija šeit.

Bilžu no Granadas gaužām maz, bet par bildēm svarīgākas ir sajūtas, ko deva šī pilsēta.

El Torcal nacionālais parks

Pavadījuši vienu skaistu dienu Granadā, dodamies dziļāk Andalūzijā. Jau minēju, ka šis reģions ir bagāts arī ar nacionālajiem parkiem, tāpēc nolemjam vienu tādu arī apmeklēt. Pa ceļam mums ir Parque Natural de El Torcal un ceļš uz to jau ir gleznains. Šis dabas parks ir kaļķakmens kalnu masīvs, ko lieti un vēji gadu gaitā ir izslīpējuši visdažādākajās formās. Parkā ir 3 dažādas trases – zaļā, dzeltenā un sarkanā. Zaļā ir superviegla, bet sarkano drīkst veikt tikai gida pavadībā. Ieeja parkā ir bez maksas. Par cik gidu aizrunājuši neesam, izvēlamies dzelteno taku. Ārā ir +32 grādi, tāpēc nodrošināmies ar ūdeni, daudz ūdens.

Jā, taka ir akmeņaina, vietām ir augstāk jācilā kājas, un savienojumā ar sauli, sirds brīžiem lēkā ātrāk. Bet mēs esam diezgan žiperīgi, tāpēc mūs neviens neapsteidz, bet mēs gan. Juris mums sirdī ir avantūrists, tāpēc viņš atļaujas pārkāpt likumu un novirzīties no takas jeb doties tur, kur atļauts iet tikai ar gidu. Ikviens solis ārpus takas bija tā vērts.

Pēc kārtīgas pastaigas, kas lika iesvīst, dodamies uz naktsmājām. Nokļūstot tur, galvā sāk skanēt “Mēs jau sen to bijām pelnījuši…”

Casa las Olivas ir vienreizēja pāra no Beļģijas rezidence. Vieta, kur peldoties baseinā, raugies uz kalniem un dzer vīnu. Mājas saimnieki ir superīgi sarunu biedri, savukārt mājās ir tikai divi numuriņi un viena jurta, tāpēc mēs nevienu brīdi nejutāmies traucēti. Iesaku ikvienam, kas dodas uz šo pusi.

Caminito del Rey

Atpūšoties Andalūzijā, bijām ieplānojuši apmeklēt arī Caminito del Rey jeb iziet karaļa mazo pastaigu ceļu. Agrāk šī taka tika dēvēta par bīstamāko taku pasaulē un 2000. gadā tā tika aizvērta. Tomēr tas netraucēja dažiem drosminiekiem apmeklēt taku tāpat. Šis laipu celiņš ved gar klints sienu līdz tiltam pāri aizai. Taka nu ir renovēta un nepilnus divus gadus jau pieejama ikvienam, un noteikti ir ļoti droša. Biļetes gan ir jāpērk laikus (mēs pirkām 3 mēnešus pirms) uz konkrētu datumu un laiku.

Augšā uz ieeju var nokļūt, braucot no pakājē esošā El Chorro ciematiņa ar mašīnu vai ar autobusu. Mēs braucām augšup ar mašīnu un izstaigājot taku, lejā mūs gaidīja autobuss,  kas mūs uzveda augšup. Tāpēc es ieteiktu mašīnu atstāt lejā El Chorro ciematā un uzbraukt ar autobusu augšā, lai nokāpjot lejup uzreiz var sēsties mašīnā.

Tas tilts klintī ir vilcienu tilts. Un tur tiešām brauc vilciens.

Baltie ciemati

Agrāk dzīvi Andalūzijā bīstamu padarīja laupītāji, no kuriem glābdamies, daudzi vietējie patvērās  nocietinātās kalnu pilsētiņās un ciematos, kas zināmi kā pueblos blancos (baltie ciemati). Par baltajiem ciematiem tos sauc tāpēc, kā ēku sienas ir balsinātas pēc mauru paražām. Pa ceļam ik pa laikam varēja ieraudzīt baltu māju pudurus. Alora, Ronda, Setenil de las Bodegas, Gaucin – šie ir baltie ciemati, ko apmeklējām mēs.

Alora ir pilsētiņa samērā netālu no Caminito del Rey. Tā slejas augšup pa kalnu un ir apveltīta ar skaistu pili. Lai arī ciemats nav liels, vakaros tajā valda liela rosība – uz galvenās ielas ir vairākas kafejnīcas un bāri, kuros tad arī notiek vietējo un tūristu pulcēšanās.

No Gaucin ciemata savukārt labos laikapstākļos var redzēt gan Vidusjūru, gan Atlantijas okeānu, gan Gibraltāra klinti. Mums nepaveicās, jo debesis bija dūmakainas un varēja tikai mazliet nojaust tālumā esošā aprises.

Setenil de las Bodegas ir ārkārtīgi neparasta pilsētiņa. Vairoties no karstuma, mājas tika izveidotas gar aizas malām, tādējādi klinšu pārkares veidoja ko līdzīgu jumtam. Pilsētiņā ir daudz romantisku un šauru ieliņu, kā arī vairākas vietas, no kurām paveras brīnišķīgs skats uz ciematu. Internetā ir pieejams arī maršruts pa pueblos blancos, un es noteikti arī iesaku vismaz kādā iegriezties, esot Andalūzijā.

Forši var patverties no lietus un saules.

Ronda

Pēc Setenil apmeklējuma, dodamies uz Rondu. Neko īsti par Rondu neesmu pētījusi, tik zinu, ka tur ir dikti smuks tilts. Jāsāk ar to, ka Rondu biju iedomājusies kā mazu ciematu, kas tad ir uzbūvēts uz tās vienas klints, bet izrādās, ka Ronda ir daudz lielāka un mums nākas atstāt mašīnu kādu 20 minūšu gājiena attālumā no paša centra. Kas vēl ir svarīgi – Rondā ir McDonalds (ieminos par to tāpēc, ka 10 dienas tikai ar spāņu virtuvi, ir mazliet nogurdinoši, tāpēc Rondā mums uznāk kārdinājums nobaudīt tieši maķīti, nevis kārtējo tinto de verano ar tapām).

Ronda ir ļoti tūristīga. Daudz suvenīru bodīšu, restorānu un kafejnīcu, kā arī ķīniešu. Tā iemesla dēļ, ka Ronda ir izveidota uz klints un pa vidu to pārdala dziļa un šaura aiza, to rekonkistas laikā ieņēma kā vienu no pēdējām.

Rondā ir arī viena no vecākajām vēršu cīņu arēnām. Septembrī šeit norisinās slavenā  Corrida Goyesca. Katra matadora sapnis, esot cīnīties Rondas arēnā.

Skats no pilsētas, nevis uz pilsētu.

Rondas tilts

Pilsēta ir ļoti skaista un vēsturiska, bet laika trūkuma dēļ mums Rondā sanāca uzturēties vien neilgu brīdi, un daudzas vietas un lietas netika apskatītas. Bet tas nozīmē tikai to, ka te ir jāatgriežas!

Ar Rondu mūsu Spānijas ceļojums ir gandrīz beidzies. Tālāk devāmies uz Gibraltāru, kas jau ir cits stāsts.

Noslēgumā teikšu, ka Spānija ir ārkārtīgi plaša valsts ar mainīgiem dabas skatiem, vēsturiskiem un pasakainiem objektiem. Ceļojums pa šo valsti mums noteikti lika gribēt atgriezties vēl un apceļot arī pārējos Spānijas reģionus. Ja runājam par Andalūziju, tad tieši tā man lika noķert to īsto Spānijas garšu.

Secinājumi/ieteikumi:

Par izmaksām:

• Lidojums Rīga-Barselona-Malaga-Stokholma-Rīga – mazliet virs 400€ uz abiem. Tagad gan ir pieejami arī tiešie lidojumi uz un no Malagas – izmantojiet tos. No Barselonas lidostas uz centru nokļūt ir viegli. Arī Malagas lidostā viss vienkārši.
• Automašīnas noma (Audi A1 no Goldcar ar Super Relax paketi un One way) Barselona-Malaga – 309€ (no kuriem 150€ par one way) + depozīts 100€ + degviela. Parasti nomājot auto, ir limited mileage, jeb mums tas nozīmēja 150 km dienā. Beigās mazliet to pārsniedzām, tāpēc no depozīta mums atvilka naudu. Šo vairāk minu tiem, kas plāno veikt lielus attālumus, jo Goldcaram par katru pārsniegto kilometru, manuprāt, bija jāmaksā 0,18€ centi par katru kilometru. Tāpēc mērot ceļu – Barselona-Malaga, piemēram, divās dienās, būs visai sālīti.
• Biļetes: Valensijas Mākslas un zinātnes pilsētiņā (kombinētā biļete gan akvārijam, gan iMax kinoteātrim, gan Zinātnes muzejam – var izmantot visu dienu) 31€ (man kā studentam), 37€ – kā pieaugušajam. Caminito del Rey – 10€ no personas, Alhambra Generalife nakts apmeklējums – 8€, bet 14€ pa dienu, lai apmeklētu visu kompleksu (jāpērk pāris nedēļas iepriekš).
• Viesnīcas – kā kura un atkarīgs, kad rezervē. Bet kopumā mums likās, ka Spānijā viesnīcas ir lētākas kā, piemēram, Londonā vai Itālijā. Mēs visu rezervējām ļoti laicīgi, tāpēc lētākā bija pa kādiem 32€ pa nakti, bet dārgākā 70€.
• Stāvvietas – pie viesnīcām un pilsētā ap 10-15€ pa diennakti.
• Ja esi mazliet mazākā pilsētā, tad pēcpusdienā patiesi gandrīz viss ir slēgts. Cilvēku uz ielām tikpat kā nav. Gribējām dienas vidū nopirkt ūdeni, lai nenomirtu, bet veikals, kas būtu vaļā – nebija. Tūristīgākās pilsētās ir mazliet labāk – tur kaut kas ir arī vaļā.
• Ja esi dabas skatu mīlis un nekur nesteidzies – nebrauc pa maksas ceļiem! Ietaupīsi gan naudu, gan redzēsi ko vairāk par maģistrāli. Kā arī – bieži vien maksas ceļš gāja gandrīz blakus bezmaksas, tāpēc kilometru ziņā bezmaksas ceļi traki daudz neatšķīrās.
• Spānijā, manuprāt, noteikti ir vieni no sliktākajiem benzīntankiem. Reti, kur varēja dabūt kafiju un, ja varēja (piemēram, Rapsol), tad tā bija traki maza. Arī ēdienu izvēle benzīntankā niecīga – pliki čipsi, kāds virtulis un šokolāde. Karstmaizes vai salāti bija retums, nemaz nerunājot par hotdogiem vai burgeriem, kā tas pierasts pie mums.
• Vispār Spānijā ar kafiju ir skumīgi. Liela, ar piena putām apveltīta late, ir liels retums.
• Kā teica viesmīlis: “Uz 4 cilvēkiem 10 tapas ir ok.”
• Vakariņo spāņi vēlu. Tāpēc mēs savu vakariņu grafiku pakoriģējām pa kādām 2 stundām. Jeb vakariņot devāmies ne ātrāk kā no 20.30.

Paldies, Spānija! Tu biji super!