Tiek uzskatīts, ka katram latvietim ģimenes vai draugu lokā ir kāds, kurš reiz devies uz Īriju, jo tur zāle zaļāka. Nav melots – zāle tur tiešām ir zaļāka un tas skaidrojams ar to, ka Īrija atrodas Atlantijas okeāna ietekmē un siltā Golfa straume nodrošina relatīvi maigu klimatu, arī lietus diezgan regulāri apslacina šo zemi un zāli apgrauž arī baltās podziņas jeb aitas, kas tur ir kuplā skaitā.
Īrija (tāpat kā Skotija, Islande, Jaunzēlande un citas zemes, kur daba mežonīgāka un saule necepina) ir manu sapņu zemju sarakstā. Tāpēc nebija ilgi jāgaida, kad pastkastītē iekritīs iegādātās lidojuma biļetes.
Uz Īriju lidojām aprīļa pēdējā dienā, pavadot tur pirmo maija nedēļu. Lidojām 4ratā, bet Īrijā no tulpju zemes pievienojās mana mamma. Uz vietas pārvietojāmies ar kemperi.
1. diena
Lidojums uz Īriju ir agrā rīta stundā, laika starpība ar valsti 2 stundas, kas nozīmē, ka izlidojām plkst. 07.30, Dublinā nolaidāmies pēc 3 stundu lidojuma, bet pulkstenis rādīja vien 08.30. Ceļojumu izlēmām baudīt uz mājas ar riteņiem jeb kemperī, tādējādi efektīvāk apceļojot valsti, netērējot laiku (un papildu naudu) naktsmītnēm, jo šai ceļojuma plānošanai man laika patiesi nebija, kā arī 5 cilvēkiem nakšņošana kemperī sanāk lētāk nekā nakšņošana viesnīcās, kotedžās utt, jo Īrijā šī pozīcija ir traki dārga.
Kemperi gan varējām saņemt tikai pēcpusdienā, tāpēc no rīta dodamies uz Dublinas centru, ieturēt brokastis. Pirms tam par brokastu vietu biju izvēlējusies Keoghs Café. Te jāpiemin, ka Īrijā šajā dienā bija +20 grādi. Cik saprotu tas ir kaut kas netipisks šai valstij un patīkamus, saulainus laikapstākļus solīja visu mūsu ceļojuma nedēļu. Un tā arī bija – pa visām dienām nenolija neviena lietus lāse. Tāpēc atgriežoties pie Keoghs Café – izvēlamies vienīgo brīvo galdiņu ārā. Cilvēku samērā daudz, bet personāls laipns un pēc pāris minūtēm uz mūsu brokastu galda arī atrodas tradicionālas īru brokastis. Brokastis manā gaumē.
Pēc brokastīm sagaidām mammu un esam ieplānojuši apskatīt Guiness Storehouse. Biļetes nopirku iepriekšējā dienā online. Biļetes tika pirktas uz konkrētu laiku, bet, ja zini, ka tomēr nepaspēsi – tas nekas – nāc tāpat, Tevi ielaidīs. Muzeju apskatījām lielā galopā, jo vēl bija jāpaspēj aizbraukt atpakaļ uz lidostu pēc kempera. Muzejs patika gan mums pieaugušajiem, gan bērniem. Beigās, pēdējā stāvā par voučeriem vari saņemt pretī pinti alkoholiskā vai bezalkoholiskā Guiness un baudīt to ar skatu uz pilsētu. Bijām muzejā pusotru stundu, bet varēja mierīgi ilgāk.
Tad jau ar autobusu (tie Dublinā divstāvīgi), kur meitenes sajūsmināti sēdēja 2. stāvā, devāmies pakaļ mūsu mājai. Kemperi Īrējām no Bulk Campers. Saņemšana tikai divu stundu intervālā (no plkst. 14.00-16.00) un visi papīri, birokrātija aizņēma turpat 2 stundas.
Tad nu saguruši un izsalkuši beidzot saņēmām atslēgas, iebraucām tuvējā IKEA (jo tur liela stāvvieta mūsu 7-metrīgajam kemperim) apēst gaļas bumbas ar biezeni, vēlāk veikalā iepirkt pārtiku un saulrieta pavadīti dodamies ceļā uz austrumu piekrasti, uz Galveju. Līdz galam tomēr nebrauksim, jo pēc Latvijas laika jau pusnakts, tāpēc metamies Circle-K (tie te populāri) stāvlaukumā pārnakšņot.
2. diena
Pamostamies un mūs sagaida migla. Nodomāju, ka prognozes par sauli nevarēja būt patiesas un tāda laime mums nespīd, tāpēc samierinos. Bet migla līdz Galvejai jau ir izklīdusi. Pirms Galvejas piestājam laumiņu dārzā. Fejas un laumiņas ir īru lieta. Tāpēc pirms tam jau biju apskatījusi, ka valstī ir dažādi laumiņu un feju dārzi, parki utt. Viens ir gandrīz pa ceļam, tāpēc fiksi sazinos ar tā īpašnieci (jo ciemošanās jāpiesaka pirms tam), kura laipni saka, ka varam braukt. Šis feju dārzs nav liels, absolūti ģimenes veidots, bet vairāk nekā stundu šeit pavadām, jo meitenēm patīk un ir ko darīt. Ieeja nav jāmaksā, bet beigās vari atstāt ziedojumu vai par 5 naudiņām uztaisīt feju nūjiņu vai laumiņu durtiņas. Pēc laumiņu dārza apmeklējuma, līkumojam uz Galveju.
Pirms tam FB grupā un Redditā biju lasījusi, ka Galveja ir galīgi nedraudzīga kemperistiem, līdz ar to nav daudz vietu, kur novietot savu māju. Sākumā arī mēs ar šādu problēmu sastapāmies, bet beigās atradām vietu (park4night aplikācijā ieteikta), ks bija brīva un kur pa naudiņu var atstāt savu karieti. Tuvu centram. Plāns nebija Galvejā palikt pa nakti, bet tikai apskatīt centru un paēst, jo gribējām vēl paspēt nokļūt līdz Mohēras klintīm. Pilsētā ļaužu daudz, dzīve notiek. Esmu noskatījusi vienu krogu, kur paēst, bet tur viss pilns, tāpēc tiekam aicināti atgriezties pēc 45 minūtēm. Tikmēr šturmējam veikalus. Krogā apkalpošana lieliska, ēdiens ar. Šeit noprovēju savu pirmo čauderu. Ieliku 7,5 balles no 10.
Pēc maltītes esam pilni, tāpēc laiks izmest loku pa vecpilsētu. Vēl viena lieta, kas man Īru pilsētās un ciemos patika – divstāvu mājas un visas tik krāsainas. Īpaši piekrastes pilsētās. Tam gan ir skaidrojums – Piekrastes ciemos krāsainās mājas palīdzēja jūrniekiem un zvejniekiem atpazīt savu māju no jūras, īpaši miglainos apstākļos, kā arī košās krāsas vienkārši piešķīra dzīvīgumu un savā ziņā ir arī sacensība par to, kuram košāka māja. Arī Galvejas ielās krāsas ņirbēja un mums patika.
No Galvejas līdz Mohēras klintīm ir nepilna pusotra stunda, bet mums tās bija vairāk nekā divas, jo izbraucām sastrēgumu laikā un sastrēgumi arī ir īru lieta (vismaz Dublinā un Galvejā).
Ceļš uz Mohēras klintīm iet pa Wild Atlantic Way, kas ir debešķīgs. Lai apskatītu Mohēras klintis biļete nav nepieciešama, vismaz ne tad, ja esi kājāmgājējs vai pārvietojies kā citādi un nav nepieciešams novietot transportlīdzekli. Ja tomēr esi ieradies ar spēkratu, tad ielas malā to neatstāsi, būs vien jāliek stāvvietā, bet, lai tiktu stāvvietā – jānopērk biļete. Biļete jāpērk uz katru cilvēku, neskatoties uz to, ka braucat vienā auto. Izdevīgāk to pirkt online pirms tam. Tiesa gan – vakarā, pēc darba laika, barjeras paliek atvērtas un teorētiski var braukt bez maksas, bet tik ilgi noteikti negribējām gaidīt. Izbraukšanai biļeti uzrādīt nav nepieciešams.
Mohēras klintis ir ikoniskas un populāras, pieļauju, ka komentārs nav nepieciešams, bet te nu tas ir. Klintis ir vairāk nekā 200 m augstas un stiepjas aptuveni 8 km garumā. Un te ir bijis Harijs Poters. Klintis ir ļoti skaistas. Nu ļoti. Un cilvēku nav daudz. Vēlāk atnācām vēlreiz, lai baudītu saulrietu. Pie klintīm ir info centrs, tualetes, suvenīru bode, muzejs un arī kafejnīca. Tā teikt – te var pavadīt visu dienu.
Izlemjam pārnakšņot šeit pat, jo cik bieži vari teikt, ka esi nakšņojis pie Mohēras klintīm?
3. diena
Rītā pieceļos mazliet agrāk, lai dotos rīta riksī gar (vai pa?) Mohēras klintīm. Šoreiz neviena cilvēka, tik putni un viens zaķis. Tālu gan aizskriet nevar, jo abās pusēs taka slēgta (drošības uzlabošans nolūkos). Tad nu noķērusi kaifu, pabirdinājusi asaras (no laimes un no vēja), dodos brokastīs.
Pēc brokastīm dodamies uz Dingle pilsētu un arī pussalu. Brauciens aptuveni 3 stundas. Dinglas pilsēta atrodas uz tāda paša nosaukuma pussalas. Krastus apskalo Atlantijas okeāns, kafejnīcās un restorānos var mieloties ar lieliskām jūras veltēm, bet acis priecē krāsainas ēkas un laivas piestātnē. Dingle pussalā dodamies pusdienās uz The Fish Box, kur mielojos ar savu otro čauderu. Dodu 9 balles no 10. Pēc tam nolokām Murphy’s saldējumus. Tā ir vietējo brāļu saldējuma bode, kurā taisa saldējumu ar interesantām garšām un bez visādām krāsvielām, konservantiem utt. 6,50 EUR par vienu bumbiņu.
Pastaigājuši pa Dingle ciemu, nonākam pie kempera, kuram uzlikts sods. No vienas puses paredzami, no otras puses – nu kāpēc? Long story short – stāvvietas pilnas, kemperu vietas ar, novietojām kemperi stāvvietā, kas paredzēta busiem. Blakus vēl viens kemperis. Bijām gatavi maksāt sodu, bet cerējām, ka to nesaņemsim. 40 EUR prieks.
Saņēmuši sodu, pa šauru ceļu, dodamies uz Dingle pussalas galu, uz Coumeenoole Beach. Šaurs serpentīna ceļš, tāpēc samainīties ar pretim braucošo var būt grūti. Noķeram priekšā braucošo autobusu, kurš ir vēl lielāks par mums, kā rezultātā pretī braucošajai automašīnai nākas padot atpakaļ un ripināties lejup līdz “kabatai”, kur var mūs palaist. Coumeenoole pludmale ir skaista vieta. Te filmēta arī Star Wars epizode. Augšā kārtīgi purina vējš, bet nokāpjot lejā viss tāds mierīgs. Jauka vieta atpūtai.
Pēc pludmales dodamies uz pirmo kempingu šajā ceļojumā. Green Caravan Park. Kempingā gan paēdam, izmazgājam drēbes, gan citas sadzīviskas lietas veicam. Kempings pie paša okeāna, līdz ar to varam naktī aizmigt viļņu šalkošanas pavadībā, kā arī vakarā pavērot vietējos zvejniekus darbībā. Aizmiegam un guļam kā lāči.
4. diena
Liriski sakot – mostamies okeāna viļņu un vēju šalkoņu pavadīti, tāpat arī ēdam brokastis. Šodien pārbrauciens uz Kilernī Nacionālo parku (Killarney National park). Noparkojam karieti stāvvietā pie Kilernī ezera (stāvvieta par brīvu) un dodamies laivas meklējumos. Neko iepriekš neesam rezervējuši (bet to var izdarīt), tomēr tūristu sezona ir tikai ieskrējusies, tāpēc vieta laivā mums atrodas. Aptuveni 40 minūšu braucienā pa ezeru, kapteinis pastāsta dažus interesantus faktus gan par ezeru, gan par pašu parku, bet kopumā ir būts labākās un interesantākās laivas ekskursijās. Izkāpjot no laivas, ir iespēja doties apskatīt Rosa pili (Ross Castle) vai arī palaiskoties pils dārza kafejnīcā. Daļa cilvēku paņēmuši savus ēdienus, bet ir iespēja iegādāties gan siltos dzērienus, gan uzkodas arī uz vietas.
Apskatījuši ezeru, dodamies uz Torkas (Torc) ūdenskritumu, kas atrodas netālu, nacionālā parka teritorijā. Torkas ūdenskritums ir aptuveni 20 m augsts un tiek uzskatīts par vienu no skaistākajiem apskates objektiem Īrijas dienvidrietumos. Gājiens līdz ūdenskritumam nav garš, bērniem viegli pieveicams. Ja ar to ir par maz – var doties tālākās pastaigu takās, tas aizņem vēl papildus aptuveni 2h.
Atnākuši atpakaļ uz kemperi, visi gribam ēst, tāpēc sagooglējot atsauksmes, piestājam “The Kerry Way” – viegli noparkot kemperi, ir arī terase, ēdienu porcijas lielas, ēdiens garšīgs.
Pēc maltītes, meitenes kemperī dodas pie miera, bet mēs mērojam ceļu uz Cobh (laikam latviski izrunā kā Kouva – manuprāt, ļoti jocīgi). Tā ir kompakta ostas pilsētiņa, netālu no Korkas. Cobh bieži tiek dēvēta par vienu no skaistākajām mazpilsētām Īrijā. No šīs pilsētas 19.-20. gs. daudzi miljoni īru emigrantu devās uz Ameriku un citām zemēm. Tāpat tā bija Titānika pēdējā pietura. 1912. gadā Cobh (toreiz saukta par Queenstown) bija pēdējais “Titanic” pieturas punkts pirms kuģis uzsāka ceļojumu pāri Atlantijas okeānam. Mēs visi zinām, kā tas beidzās. Kouvā ierodamies jau pie saulrieta, tāpēc kafūži veras ciet un ēst mums jāiegādājas vietējā bodē. Karieti noparkojam uz ielas, ar skatu uz Spaika salu (Spike island), uz kuras reiz atradies cietums, kā arī cietoksnis. Vakara gaitā paspējam vēl izstaigāt vecpilsētu, aplūkot vietējo katedrāli, kas kā reiz ir viena no augstākajām Īrijas celtnēm (91,4 m).
5. diena
Kurš putniņš agri ceļas, agri slauka deguntiņu. Tad nu agri mostamies un dodamies brokastīs uz Korku (Cork), kas atrodas vien aptuveni 20 km attālumā. Līdz ar to Kouvu varētu dēvēt arī par Korkas guļamrajonu. Brokastīm mums ir noskatīta vieta – Tony’s Bistro, kas populāra tieši kā īru brokastu vieta. Atnākot, nākas mazliet pagaidīt rindā un samērā drīz (manuprāt, pēc minūtēm 15-20) mums uzsmaida veiksme un tiekam pie galdiņa. Brokastīs var izvēlēties gan klasiskās īru brokastis, gan pankūkas. Cenas demokrātiskas. Izejot no šīs vietas, rinda ārpusē daaaudz garāka. Nolemjam pāris stundas atvēlēt pilsētas un veikalu apskatei.
Tālāk mūsu ceļi ved uz Rock of Cashel. Viduslaiku nocietinājumu, kurā redzamas katedrāles drupas, viena no vecākajām romānikas stila kapelām Īrijā, savukārt drupu pakājē seni ķeltu krusti ar kapavietām ar skatu uz laukiem. Atsauksmes jau nu labu labās, tāpēc manas ekspektācijas ir augstas, bet bērnībā dzīvojot 5 minūšu attālumā no Cēsu pilsdrupām (kopumā, manuprāt, Latvija vispār ir visādām drupām pilna) – sajūtos mazliet izlepusi, jo mana sajūsma nav tik liela. Vislielākā vērtība šeit ir panorāmiskais skaits.
Nākamais galamērķis ir Kilkenī pilsēta. Šeit kempinga vietas nav pārāk daudz, bet ir viena – gandrīz pašā pilsētas centrā. Būtībā tā ir grants laukuma stāvvieta, bez nekādām citām ekstrām 😀 Pilsētā ietrāpām uz mūzikas festivālu, līdz ar to gan bāri, gan ielas ir pilnas ļaužu. Metamies iekšā vienā foršā vietiņā (Sullivan’s brewing company), kur var degustēt gan vietējo alu, gan baudīt mūziku. Pēcāk dodamies palūkot pārējo pilsētu. Neskatoties uz šo nabadzīgo aprakstu, man pilsēta ļoti patika un spilgti palika prātā.
6. diena
Lēnām jāsāk ceļš atpakaļ uz Dublinu, jo ceļojums tuvojas noslēgumam. Rīts sākas ar pārbraucienu uz Mount Usher Gardens, kur atrodas viens no skaistākajiem dārziem Īrijā. Dārza teritorija ir plaša (gandrīz 9 ha) un tajā sastopamas aptuveni 5000 augu sugas. Bērni te var izskraidīties, var arī pasēdēt uz soliņa, daļa pastaigas ved gar upi. Dārzs ir ļoti krāšņs un skaists. Noslēgumā pie dārza ieejas-izejas ir veikaliņš, kur var iegādāties dažādas foršas tematiskās lietas (piemēram, grāmatas par augiem), blakus vēl viena bodīte, kur var nopirkt vietējo ēdienu, ir arī romantiska kafejnīca.
Pēc dārza apmeklējuma braucam uz Avondale. Vieta slavena pateicoties projektam “Beyond the Trees Avondale” jeb iespaidīgai pastaigai pa koku galotnēm. Pārgājiena garums ap 1,4 km, bet takas atrodas 9 līdz pat 23 m augstumā, noslēgumā ir skatu tornis (38 m augstumā), no kura virsotnes paveras 360° panorāma uz Viklovas kalniem, mežiem un Avonas upes ieleju. Lejā no skatu torņa var nokļūt arī pa slīdkalniņu (2 eur nobrauciens). Šis izaicinājums nebija man, bet Juris un Hanna gan izmēģināja. Lielākais mīnuss nobraucienam – jāgaida rindā. Jura un Hannas gadījumā, tā bija gandrīz pilna stunda.
Pēc dienas piedzīvojumiem, nolemjam, ka nakšņosim Red Cross Camping. Kempings ir plašs, ir gan “ģimeņu zona”, gan “aktīvā zona” un kopumā var labi pavadīt laiku. Arlabunakti.
7. diena
No rīta mostamies un braucam nodot karieti. Vispirms visu rūpīgi iztīrām, saliekam mantas utt. un brauciens līdz Dublinai ilgst aptuveni stundu. Kempera nodošana gan ļoti raita un ar sabiedrisko transportu dodamies uz centru. Esam rezervējuši apšaubāmas kvalitātes. Vietu nakšņošanai, jo rezervācijas brīdī nekāda dižā izvēle nebija palikusi. Iečekoties vēl nevar, bet var atstāt bagāžu, tāpēc to atstājuši, dodamies brokastīs. Labā ziņa, ka ilgi nav jāmeklē un Dublinā ir daudz foršas brokastu vietas. Pēcāk dodamies iepriecināt bērnus un apmeklējam sporta un zinātnes centru Explorium. Atrodas gan kkur ellē ratā un jābrauc diezgan ilgi. Bet bērniem patika un pusi dienas esam jau nosituši.
Atgriezušies centrā, paēdam The Celt krogā un pēc tam atstājam bērnus ar manu mammu un dodamies Īrijas pabu tūrē. Dublinā kā reiz tikko iedzīvoties sācis viens mūsu draugs (kuddos Artūram), kuru darbadienas izskaņā satiekam, lai dotos iepazīt Dublinas bārus un alu. Katrā bārā viens aliņš/sidriņš + dzīvā īru mūzika un vakars ir izdevies.
Nākamajā rītā mostamies un pošamies uz lidostu.
Mana piezīme: Īrijas ceļojums ir ierindojies manu TOP3 ceļojumu sarakstā. Nenormāli patika.
Secinājumi/ieteikumi
- Maija sākums nav vēl sezonas sākums kemperiem, tāpēc daudzi kempingi vai nu vēl nestrādā un tie, kas atvērti ir samērā pieejami. Mēs kempervietas rezervējām tajā pašā dienā, kad zinājām maršrutu.
- Īrijā, īpaši Dublinā naktsmītnes ir samērā dārgas, tāpēc var apsvērt visādus B&B variantus, laicīgāku rezervēšanu vai vienkārši radus Īrijā 😀
- Čauders ir dievu ēdiens.
- Īrijā izmantojām park4night aplikāciju, kā arī daudz informācijas atradu FB grupā par to, kur var, kur nevar parkoties ar kemperi, kur vispār ir vietas, kur ir maksas/bezmaksas vietas utt.
- Kempera īre uz nedēļu 1650 EUR (ieķērām labu dīlu Melnajā piektdienā) (iekļautas arī šīs extra cost: ar gultasveļu, traukiem, bēru krēsliņu un ķīmiju tualetei)
Savukārt vecpilsētā ir daudz labu sa
Džoanna.lv 