Jau rakstīju par to, ko izbaudīt Dubrovnikā Horvātijā, kur mūsu ceļojums arī sākās. Turpinājām to pa Bosniju un Hercegovinu, bet noslēdzām Melnkalnē. Melnkalnes apskatīšanai izvēlējāmies tās piekrasti, jo to raksturo skaisti kalni, serpentīnu ceļi, smaragdzaļš ūdens un vairākas romantiskas cietokšņpilsētas.
Šeit var aplūkot mūsu maršrutu. Tā garums vienā virzienā ap 170 km, bet katru dienu veicām citādu maršrutu, jo ik vakaru atgriezāmies Klinci Village Resort (perfekta vieta, lai aizbēgtu no burzmas, gūtu mieru un vērtos jūrā un olīvkoku birzīs). Jāņem vērā, ka Latvijā (vai kādā citā valstī) šādu attālumu var mierīgi mērot divās, divās ar pusi stundās. Šeit tas prasa aptuveni 4-4,5 stundas, jo maksimālais ātrums nepārsniedz parasti 60-80km/h un ceļi ir patiesi līkumaini.
Kotora un tās līcis
Oh, ahh, oooo… tās ir skaņas, ko izdodu ieraugot Kotoras līci. To noteikti var dēvēt par vienu no pasaules skaistākajiem un gleznainākajiem līčiem. To arī dēvē par Eiropas vistālāko dienvidu fjordu. Savukārt pilsēta Kotora, kas atrodas tā krastā ir Melnkalnes pērle. Tā ir sena jūrnieku un tirgoņu pilsēta, kuras vecākā daļa ir iekļauta arī UNESCO. Vecpilsēta ir ļoti labi saglabājusies, ar piemīlīgi šaurām ieliņām un raibum raibiem kaķiem.
Ņemot vērā to, ka vecpilsēta ir samērā kompakta, tūristu skaits uz kvadrātmetru pārsniedz manu komforta zonu. Mums gan “paveicas” ar vājprātīgu lietusgāzi pus dienas garumā, tāpēc, iebraucot Kotorā vēl kārtīgi gāž un tūristi ir saspiedušies mazajos krodziņos. Mēs arī. Bet uzreiz, kā lietus mitējas, metamies uz vecpilsētu. Un tiekam atalgoti par slapjajām kājām ar to, ka vecpilsēta ir gandrīz tukša. Tukša (!!). Tiesa gan, pēc 15 minūtēm tūristu jau ir vairāk un vēl pēc 30 minūtēm viņu ir, ka biezs. Iemeslu gan atrodam ātri – beidzot pietauvojies kruīza kuģis. To noteikti vērts ņemt vērā, ieplānojot apmeklējumu šeit un censties apskatīt pilsētu, kad tajā ir piestājis tikai viens kruīza kuģis. Grafiku var apskatīties šeit.
Kotora lieliski izskatās no augšas. Un To var realizēt, uzkāpjot pa Svētā Ivana cietokšņa trepītēm. Jāņem vērā, ka tur ieejas maksa var būt un var arī nebūt. Lasīju, ka ieejas maksa pērn bija 2 EUR, šogad 8 EUR (tāda ir norāde pie ieejas vārtiem), bet ņemot vērā, ka tikko bija lijis – mums ieejas maksa nebija vispār. Domāju, ka cenu viņi uzliek no tā brīža tūristu daudzuma pilsētā.
Skats no augšas tiešām ir skaists. Mēs gan līdz pašai augšai neuzkāpjam, jo kāpnes ir slidenas un man ir besis. Bet arī pusceļā paveras skats uz oranžiem dakstiņu jumtiem un Kotoras līci.
Perasta
Arī Perastas pilsēta atrodas Kotoras un Risano līča krastā (atdala abus šos līčus un atrodas 11 km no Kotoras). Tajā ir tikai viena galvenā iela, kas ved gar ūdens malu. Vienā pusē sagūlušas kafejnīcas, bet otrā – vecpilsēta. Pilsēta nav liela. Oficiāli – mazliet virs 200 iedzīvotājiem. Cilvēku masu veido, protams, tūristi. Populārākie apskates objekti gan nav pašā pilsētā, bet pārsimts metrus tālāk – uz salām. Uz katras salas pa baznīcai, uz kurām tad var aizbraukt ar boat taxi. Venēcieši ir atstājuši savu ietekmi uz pilsētiņu, tāpēc tajā jūtama mazliet itāliska gaisotne. Pilsētas apskate prasa aptuveni 1-2 stundas + maltītes ieturēšana.
Budva
Vēl viena piekrastes pilsētiņa – saucama arī par Melnkalnes Rivjēru. Šis ir vispopulārākais kūrorts Melnkalnē un ir ļoti iecienīts krievvalodīgu tūristu vidū. Ļoti rosīgs un samērā piebāzts. Gar jūras krastu ved promenāde, uz kuras ir dārgāki un lētāki pludmales bāri un restorāni. Promenādes galā – Budvas vecpilsēta. Tiek uzskatīts, ka Budvas vecpilsēta agrāk atradās uz salas un to ar pārējo Melnkalnes daļu tikai vēlāk savienoja zemes strēle. Vecpilsēta ir ļoti skaista. Arī mazas un romantiskas ieliņas, nelieli suvenīru veikaliņi un kompaktas kafejnīcas. Pārējā Budvas pilsētā redzami tipiskas viesnīcas un apartamenti. Budvas pilsētas teritorijas daļā ietilpst arī Svētā Stefana sala, kas gan realitātē ir šika pieczvaigžņu hoteļa teritorija. Viesnīca ir investējusi šajā teritorijā un atjaunojusi pussalu, tāpēc ieejas maksa tajā arī ir diezgan liela – 20 EUR. Bet, ja nevēlies maksāt par ieeju tur, tad vēl ir iespēja noīrēt pludmales setu jeb sauļošanās vietu turpat, ar skatu uz Sveti Stefan pussalu par nieka 100 EUR.
Škodras ezers (Skadar lake)
Skadaras ezers ir lielākais ezers Balkānos. 2/3 pieder Melnkalnei, atlikusī trešdaļa – Albānijai. Ezers ir ļoti tuvu piekrastei. Melnkalnes pusē ir izveidots nacionālais parks, uz kuru tad arī dodamies. Protams, vislabākais veids kā apskatīt ezeru ir laiva. Laivu noma ar gidu un visu pārējo notiek vietā ar nosaukumu Virpazar. Tūres ilgumi dažādi – 2, 3 vai 4 stundas. Cenas: 10-15 EUR, atkarībā no cilvēku skaita laivā. Mums pilnībā pietika ar 2 stundām, kuru laikā devāmies laiskā izbraucienā un redzējām plašo ezeru, kalnus aiz tā un vairāku sugu putnus.
Pastaigu takas Lustičā
Melnkalne ir kā radīta tiem, kuriem patīk haikot. Mēs dzīvojām uz pussalas ar nosaukumu Lustiča. Pussala ir 47km2 liela un uz tās atrodas vairāk nekā 40 baznīcas (tiesa gan vairums tādas pussagruvušas). Pussala vēl ir diezgan autentiska, jo ir saglabājušās gan baznīcas, gan villas, gan mūri. Naktī var dzirdēt gaudojam šakāļus (bez panikas – tie no cilvēkiem baidās). Ja paveicas, var ieraudzīt arī kādu mangustu. Pussalā ir ļoti daudz olīvu biržu. Tā teikt – tāda itāliska lauku sajūta Melnkalnē.
To, ka šī pussala ir piemērota pastaigām, apliecināja arī 2 ukraiņu kungi, kurus paķērām ceļa malā, braucot vienu vakaru uz savu resortu. Abiem ir diezgan liela pieredze ceļošanā un šajā reizē viņi nolēma nakšņot Lustičas līča pludmalē un doties pārgājienos pa takām. Feini, vai ne?
Secinājuma/ieteikumi:
- Noteikti kaut mazliet sagatavoties kāpienam Sv. Ivana cietoksnī Kotorā. Uzvilkt vismaz kedas vai botes un paķert līdzi ūdeni. Daudzi kāpj flip-flopos un bez ūdens un tad brīnās, kāpēc pēc pirmajiem 200 pakāpieniem sirds klapē un kājas sāp.
- Vieta, kur Kotorā gardi un lēti paēst – BBQ Tanjga ģimenes krogs. Grillēta un cepta gaļa, lielas porcijas par pāris eiro. Nav nekas fancy, bet tik tūristīgā pilsētā kā Kotora tā ir laime atrast, ko tik jauku.
- Brauciet prātīgi un veltiet visu uzmanību ceļiem. Vietējie apdzen neapdomīgās vietās, savukārt Waze rāda 80km/h tur, kur var reāli pabraukt tik uz 40 km/h. Un, protams, rēķiniet divreiz ilgāku laiku ceļā nekā pierasts Latvijā.
- Melnkalne ir diezgan netīra (Balkāni kā tādi neizceļas ar kārtību) un cilvēki tādi paslinki, bet kā saka citi – Melnkalne no visām Balkānu valstīm ir less Balkans.
- Diezgan viegli var iztikt ar krievu valodu. Es pat teiktu, ka vieglāk nekā ar angļu valodu.
- Aptuvenās izmaksas: Village Resort 300 EUR, mašīnas īre ap 45 EUR dienā, stāvvieta Perastā 5 EUR uz visu dienu, ēdiena izmaksas – ap 8-10 EUR pasta/pica/risotto, ap 15 EUR otrie gaļas ēdieni, zivs ap 35-40 EUR/kg, Aperol Spritz ap 7-9 EUR, kafija ap 2-3 EUR, saldējums 1 scoop for 1 EUR, + lidmašīnas biļetes. Mēs lidojām uz un no Dubrovnikas, bet vasaras sezonā ir arī čārteri uz Tivatu.
Džoanna.lv 