Itālija noteikti ir viena no manām iecienītākajām valstīm, tāpēc uz to devāmies trešo reizi. Šoreiz vēlējāmies vairāk izbaudīt Itālijas virtuvi, tāpēc izvēle krita par labu Boloņai. Lai arī Neapole bija otrs variants, lidojuma pieejamība no Kauņas bija tas, kas Neapoli lika atstāt citai reizi. Kā arī – vēlāk iedziļinoties, sapratām, ka pie reizes paķersim pundurvalsti Sanmarīno.

Lidojums bija ieplānots maija beigās, kad laika prognozei vajadzēja būt ideālai. Tomēr divas no četrām dienām mēs tikām lutināti ar lietutiņu. Tas nekas, ceļojums jābauda tāpat.

Pirmā diena

Boloņā ielidojam pēcpusdienā. Un gastronomiskais ceļojums var sākties. Lidostā apēdam diezgan labu panīnī un nopērkam loterijas biļetes, kas izrādījās laimīgas. Tālāk ar autobusu uz centru. 5 minūšu gājiena attālumā ir mūsu Airbnb dzīvoklītis, kurā tad veiksmīgi iekārtojamies. Mazliet atpūšamies un dodamies iepazīt Boloņu. Uzreiz sākam ar shopping streetu jeb Neatkarības ielu. Pirmais, kas piesaista uzmanību – pasāžas. Boloņa noteikti ir pasāžu galvaspilsēta. Tās sedz trotuāru visā tā garumā un liek pastaigas laikā visu laiku pavērst augšup acis. Pasaulē garākā pasāža tieši esot Boloņā (bet par to vēlāk). 😊

Galvenā iela ved arī uz galvenajiem apskates objektiem. Pirmais apskates objekts Neptūna strūklaka, tam seko centrālais laukums jeb Piazza Maggiore, kam blakus iekārtojusies San Petronio bazilika. Staigājot pa Boloņu, mājas ir dzeltenīgi oranžā krāsā, kas to visu padara tik itālisku.

Dienai ejot uz galu, nopērkam vēl vietējos saldumus un piestājam iedzert aperolu un uzēst uzkodas

Otrā diena

Nākamajā dienā līst. Bet mums ir plāns, tāpēc dodamies to pildīt. Neskatoties uz to, ka ārā laiks ir tāds pelēcīgs un slapjš, gelato ir neiztrūkstošs. Veronā iemīlējos mandarīnu gelato, bet kopš tās reizes nekur citur man nav izdevies tādu atrast. Tāpēc liku lielas cerības uz Boloņu, kur gāju gandrīz katrā gelatērijā, kur ar acīm meklēju kāroto. Aiztaupīšu intrigu – tādu neatradu, bet atradu jaunu mīluli – līčiju gelato.

Par spīti laikam, vaļā ir arī bodītes, kas tirgo zivis, sieru un augļus. Šis “tirdziņš” atrodas Quadrilatero kvartālā. Kvartālā ir arī daudz vietas, kur garšīgi ieturēties. Viena no tādām – Pescheria Del Pavaglione. Paviljons ar dažādiem gastrobāriem, kur var iegādāties gan kafiju, gan vīnu, gan sieru, gan tortellini.

Šodien tur iegriežamies jau otro reizi, jo pabijām jau tur vakar. Iekožam, iedzeram kafiju un dodamies uz sarkano vilcieniņu, kas izvizina cauri vecpilsētai un aizved uz San Luca baznīcu, kas atrodas augšup kalnā. Jau minēju, ka garākā pasāža atrodoties Boloņā. Tā ir 3,8 km gara un ir ar 666 arkām un atrodas tieši tur, kur ved ceļš uz baznīcu. Braucot augšup, redzējām kā cilvēki soļo (vai skrien) pa to. Brauciens kalnā ir mākoņos tīts – burtiskā nozīmē. Ārā ir liela migla, kas pilnībā ieskauj kalnu un pilsētu lejā nemaz nevar redzēt. Tāpat kā baznīcas spici. Tiesa gan, pēc nepilnām 10 minūtēm lietus un vējš ir mitējies, mākoņi vairāk vai mazāk izklīduši un šo to jau var redzēt. Panorāmas cienītājiem ir iespēja uzbraukt arī baznīcas tornī (biļete 5 EUR) un pavērot pilsētu augstāk, bet saprotam, ka tas nav tā vērts mākoņu dēļ. Pie torņa ieejas ir arī saraksts ar apmeklētāju skaitu no katras valsts. Lietuvieši ir tikuši diezgan augstu, ja salīdzina ar letiņiem vai igauņiem, bet tas jau to tiešo lidojumu dēļ.

Atgriežoties pilsētā, nolemjam apmeklēt gan bibliotēku, gan Viduslaiku muzeju. Bibliotēkas pagrabstāvā var apskatīt senos atraktos pamatus. Ieeja pret ziedojumiem. Kā arī var izmest nelielu aplīti pa metāla taciņu, lai apskatītu drupas. Muzejs kā muzejs.

Mājup ejot, iegriežamies kārtējā kafūzī, kur ir gan laba kafija, gan pirkstiņuzkodas. Mazliet atpūtinājuši kājas un vēderus, dodamies vakariņās uz Trattoria del Rosso. Vakariņu ēdienkarte: sieru izlase, tortellini alla panna, creme brulee un lambrusco. Viss tip-top.

Trešā diena

Diena, kad braucam uz Sanmarīno. Pusotru mēnesi pirms jau nopirkām vilciena biļetes uz Riminī (28 EUR abiem turp-atpakaļ). Brauciens ilgst pusotru stundu, pa ceļam var apskatīt Itālijas ainavu. Nokļūstot galā un iznākot no stacijas, turpat netālu atrodas autobusa pietura, kur pulcējas ekskursanti uz pundurvalsti. Biļetes iepriekš nav nopirktas, bet ceram, ka tiksim autobusā šā vai tā. Tas izdodas, vēl pat kādas 4 vietas palika brīvas. Pa ceļam uz Sanmarīno (brauciens ilgst aptuveni 30 minūtes) klausāmies aizmugurē sēdošo pasažieru sarunas. Izrādās tie ir krievi – divi kungi un dāma, kas savā starpā nav pazīstami un vārds pa vārdam iepazīstas. Dāma izrādās jau vairākus gadus dzīvo Itālijā un strādā Sanmarīno par pārdevēju. Kungi ieradušies uz kaut kādu konferenci un ir jau nelielā kunga prātā. Tad nu dāma ņemas stāstīt, kas Riminī un Sanmarīno smuks, ko redzēt un ko dzert. Šo to uzzinām un šo to arī ņemam vērā. Izrādās, ka Sanmarīno ir dikti daudz krievu tūristu un arī krievu bodīšu. Tas tāpēc, ka Sanmarīno nav piemērojusi sankcijas lielvalstij un uzņēmēji to izmanto, verot vaļā savus biznesus. Līdz ar to, pirmie vārdi, ko dzirdi izkāpjot no autobusa un atduroties pret pirmo veikalu, ir “Zdravstvujte, horošije tseni sevodnja!”. Krievu bodēm metam līkumu un dodamies augšup, skatīt pundurvalsti. Mums par prieku – atkal visapkārt mākoņi un redzēt neko nevar, tam kā ķirsis pa virsu – lietusgāzes. Izvelkam lietusmēteļus, bet pārējie tūristi (kas kā saprotam šoreiz laikapstākļu dēļ nemaz nav tik daudz) saskrien kafejnīcās. Ļoti labi – sanāk vismaz bildes bez cilvēkiem fonā. Staigājam un vērojam. Vecpilsēta ir patiešām glīta un serpentīnveidīgais ceļš to padara vēl mīlīgāku. Laiks arī sāk skaidroties un nokļūstot jau augstākajā punktā, debesis ir skaidras un sanāk arī ko redzēt. Aptuveni 2 stundas un esam izstaigājušies. Nopērkam pa suvenīram un dodamies lejā gaidīt autobusu atpakaļ uz Riminī. Sanmarīno nobeigumā gan jāpiemin, ka ēdiens šeit ir galīgi garām.

Ņemot vērā, ka tik savlaicīgi esam Riminī, bet līdz vilcienam vēl savas 5 stundas, nolemjam apskatīt pilsētu. Vispirms nokļūstam pie imperatora Augusta (Oktaviāna) arkas, kas ir senākā saglabājusies romiešu arka. Pati vecpilsēta nav diez ko liela, bet rada plašuma sajūtu, atšķirībā no savām itāļu māsām. Nesteidzīgi dodamies cauri, līdz nonākam pie Senā Tibērija tilta ar piecām arkām un tālāk jau pa promenādi līdz pašai jūriņai. Pie jūras var gan pastaigāt pa molu, gan palasīt gliemežvākus pludmalē. Saelpojušies Adrijas jūras gaisu un noskatījušies, kā viens čalis ar metāla detektoru meklē bagātības, dodamies atpakaļ uz vecpilsētu. Paēdam vienā no Kavuras laukuma kafejnīcām un tad jau, izejot cauri pāris veikaliem, dodamies atpakaļ uz Boloņu.

Ceturtā diena

Šodien laiks lutina, jo ir saulains un karsts. Rītu sākam ar brokastīm kādas supermazas kafejnīcas terasē. Tajā ir viens galdiņš iekšā un divi ārā. Kā novērojām – vairums tā arī tikai pieskrien un paņem kāroto līdzņemšanai, kamēr apsēžas nesteidzīgie tūristi (tādi kā mēs). Tā arī sēžot un dzerot (aperols 10.00 no rīta, jo kāpēc ne?), nolemjam, ka šī būs tāda kā atpūtas diena – nekur nebrauksim, nekur nemēģināsim paspēt. Tikai staigāsim un ēdīsim. Tā arī darām. Vispirms dodamies uz pilsētas lielāko parku Giardini Margherita. Parks kā parks, bet īpašu to padara bruņurupuči. Tie peldas gan pa parka dīķi, gan laiski sauļojas tā krastos. Pēc bruņurupuču apskates, ejam atpakaļ uz vecpilsētu uz Maggiore laukumu, kur jau pirms tam bijām noskatījuši vietiņu vīna un siera baudīšanai. Kārtīgi sabaudījušies, dodamies vēl pēdējā ekskursijā un šopingā pa pilsētu. Vakaru noslēdzam vienā no vecpilsētas restūžiem, kur tortellinī vietā nobaudīju gnocchi un nereāli gardu ricotta desertu.

Boloņa, Tu biji ļoti apetelīga! Paldies!

Secinājumi/ieteikumi:

• Boloņa nav tik liela, līdz ar to sabiedrisko transportu var nemaz neizmantot, apskatot pilsētu.
• Pērkot biļetes uz Riminī savlaicīgi, var tās iegādāties par ļoti zemu cenu.
• Brauciet uz Sanmarīno vai nu sliktā laikā, vai agri no rīta. Bail iedomāties, kas tur darās saulainā laikā dienas vidū.
• Mājās noteikti var atvest parmas sieru, šķiņķi, balzamiko etiķi, kādu paciņu tortellini.