Ceļojums – Džoanna.lv

Nedēļa Īrijā ar kemperi

14 jūlijā, 202514 jūlijā, 2026Publicēts CeļojumsTagged Ceļojums, Dublina, Galveja, Korka, Mohēras klintis, ĪrijaKomentēt

Tiek uzskatīts, ka katram latvietim ģimenes vai draugu lokā ir kāds, kurš reiz devies uz Īriju, jo tur zāle zaļāka. Nav melots – zāle tur tiešām ir zaļāka un tas skaidrojams ar to, ka Īrija atrodas Atlantijas okeāna ietekmē un siltā Golfa straume nodrošina relatīvi maigu klimatu, arī lietus diezgan regulāri apslacina šo zemi un zāli apgrauž arī baltās podziņas jeb aitas, kas tur ir kuplā skaitā.

Īrija (tāpat kā Skotija, Islande, Jaunzēlande un citas zemes, kur daba mežonīgāka un saule necepina) ir manu sapņu zemju sarakstā. Tāpēc nebija ilgi jāgaida, kad pastkastītē iekritīs iegādātās lidojuma biļetes.

Uz Īriju lidojām aprīļa pēdējā dienā, pavadot tur pirmo maija nedēļu. Lidojām 4ratā, bet Īrijā no tulpju zemes pievienojās mana mamma. Uz vietas pārvietojāmies ar kemperi.

1. diena

Lidojums uz Īriju ir agrā rīta stundā, laika starpība ar valsti 2 stundas, kas nozīmē, ka izlidojām plkst. 07.30, Dublinā nolaidāmies pēc 3 stundu lidojuma, bet pulkstenis rādīja vien 08.30. Ceļojumu izlēmām baudīt uz mājas ar riteņiem jeb kemperī, tādējādi efektīvāk apceļojot valsti, netērējot laiku (un papildu naudu) naktsmītnēm, jo šai ceļojuma plānošanai man laika patiesi nebija, kā arī 5 cilvēkiem nakšņošana kemperī sanāk lētāk nekā nakšņošana viesnīcās, kotedžās utt, jo Īrijā šī pozīcija ir traki dārga.

Kemperi gan varējām saņemt tikai pēcpusdienā, tāpēc no rīta dodamies uz Dublinas centru, ieturēt brokastis. Pirms tam par brokastu vietu biju izvēlējusies Keoghs Café. Te jāpiemin, ka Īrijā šajā dienā bija +20 grādi. Cik saprotu tas ir kaut kas netipisks šai valstij un patīkamus, saulainus laikapstākļus solīja visu mūsu ceļojuma nedēļu. Un tā arī bija – pa visām dienām nenolija neviena lietus lāse. Tāpēc atgriežoties pie Keoghs Café – izvēlamies vienīgo brīvo galdiņu ārā. Cilvēku samērā daudz, bet personāls laipns un pēc pāris minūtēm uz mūsu brokastu galda arī atrodas tradicionālas īru brokastis. Brokastis manā gaumē.

Pēc brokastīm sagaidām mammu un esam ieplānojuši apskatīt Guiness Storehouse. Biļetes nopirku iepriekšējā dienā online. Biļetes tika pirktas uz konkrētu laiku, bet, ja zini, ka tomēr nepaspēsi – tas nekas – nāc tāpat, Tevi ielaidīs. Muzeju apskatījām lielā galopā, jo vēl bija jāpaspēj aizbraukt atpakaļ uz lidostu pēc kempera. Muzejs patika gan mums pieaugušajiem, gan bērniem. Beigās, pēdējā stāvā par voučeriem vari saņemt pretī pinti alkoholiskā vai bezalkoholiskā Guiness un baudīt to ar skatu uz pilsētu. Bijām muzejā pusotru stundu, bet varēja mierīgi ilgāk.

Tad jau ar autobusu (tie Dublinā divstāvīgi), kur meitenes sajūsmināti sēdēja 2. stāvā, devāmies pakaļ mūsu mājai. Kemperi Īrējām no Bulk Campers. Saņemšana tikai divu stundu intervālā (no plkst. 14.00-16.00) un visi papīri, birokrātija aizņēma turpat 2 stundas.

Tad nu saguruši un izsalkuši beidzot saņēmām atslēgas, iebraucām tuvējā IKEA (jo tur liela stāvvieta mūsu 7-metrīgajam kemperim) apēst gaļas bumbas ar biezeni, vēlāk veikalā iepirkt pārtiku un saulrieta pavadīti dodamies ceļā uz austrumu piekrasti, uz Galveju. Līdz galam tomēr nebrauksim, jo pēc Latvijas laika jau pusnakts, tāpēc metamies Circle-K (tie te populāri) stāvlaukumā pārnakšņot.

2. diena

Pamostamies un mūs sagaida migla. Nodomāju, ka prognozes par sauli nevarēja būt patiesas un tāda laime mums nespīd, tāpēc samierinos. Bet migla līdz Galvejai jau ir izklīdusi. Pirms Galvejas piestājam laumiņu dārzā. Fejas un laumiņas ir īru lieta. Tāpēc pirms tam jau biju apskatījusi, ka valstī ir dažādi laumiņu un feju dārzi, parki utt. Viens ir gandrīz pa ceļam, tāpēc fiksi sazinos ar tā īpašnieci (jo ciemošanās jāpiesaka pirms tam), kura laipni saka, ka varam braukt. Šis feju dārzs nav liels, absolūti ģimenes veidots, bet vairāk nekā stundu šeit pavadām, jo meitenēm patīk un ir ko darīt. Ieeja nav jāmaksā, bet beigās vari atstāt ziedojumu vai par 5 naudiņām uztaisīt feju nūjiņu vai laumiņu durtiņas. Pēc laumiņu dārza apmeklējuma, līkumojam uz Galveju.

Pirms tam FB grupā un Redditā biju lasījusi, ka Galveja ir galīgi nedraudzīga kemperistiem, līdz ar to nav daudz vietu, kur novietot savu māju. Sākumā arī mēs ar šādu problēmu sastapāmies, bet beigās atradām vietu (park4night aplikācijā ieteikta), ks bija brīva un kur pa naudiņu var atstāt savu karieti. Tuvu centram. Plāns nebija Galvejā palikt pa nakti, bet tikai apskatīt centru un paēst, jo gribējām vēl paspēt nokļūt līdz Mohēras klintīm. Pilsētā ļaužu daudz, dzīve notiek. Esmu noskatījusi vienu krogu, kur paēst, bet tur viss pilns, tāpēc tiekam aicināti atgriezties pēc 45 minūtēm. Tikmēr šturmējam veikalus. Krogā apkalpošana lieliska, ēdiens ar. Šeit noprovēju savu pirmo čauderu. Ieliku 7,5 balles no 10.

Galveja Oskars Vailds — Ciemos pie Oskara Vaidla

Pēc maltītes esam pilni, tāpēc laiks izmest loku pa vecpilsētu. Vēl viena lieta, kas man Īru pilsētās un ciemos patika – divstāvu mājas un visas tik krāsainas. Īpaši piekrastes pilsētās. Tam gan ir skaidrojums – Piekrastes ciemos krāsainās mājas palīdzēja jūrniekiem un zvejniekiem atpazīt savu māju no jūras, īpaši miglainos apstākļos, kā arī košās krāsas vienkārši piešķīra dzīvīgumu un savā ziņā ir arī sacensība par to, kuram košāka māja. Arī Galvejas ielās krāsas ņirbēja un mums patika.

No Galvejas līdz Mohēras klintīm ir nepilna pusotra stunda, bet mums tās bija vairāk nekā divas, jo izbraucām sastrēgumu laikā un sastrēgumi arī ir īru lieta (vismaz Dublinā un Galvejā).

Ceļš uz Mohēras klintīm iet pa Wild Atlantic Way, kas ir debešķīgs. Lai apskatītu Mohēras klintis biļete nav nepieciešama, vismaz ne tad, ja esi kājāmgājējs vai pārvietojies kā citādi un nav nepieciešams novietot transportlīdzekli. Ja tomēr esi ieradies ar spēkratu, tad ielas malā to neatstāsi, būs vien jāliek stāvvietā, bet, lai tiktu stāvvietā – jānopērk biļete. Biļete jāpērk uz katru cilvēku, neskatoties uz to, ka braucat vienā auto. Izdevīgāk to pirkt online pirms tam. Tiesa gan – vakarā, pēc darba laika, barjeras paliek atvērtas un teorētiski var braukt bez maksas, bet tik ilgi noteikti negribējām gaidīt. Izbraukšanai biļeti uzrādīt nav nepieciešams.

Mohēras klintis ir ikoniskas un populāras, pieļauju, ka komentārs nav nepieciešams, bet te nu tas ir. Klintis ir vairāk nekā 200 m augstas un stiepjas aptuveni 8 km garumā. Un te ir bijis Harijs Poters. Klintis ir ļoti skaistas. Nu ļoti. Un cilvēku nav daudz. Vēlāk atnācām vēlreiz, lai baudītu saulrietu. Pie klintīm ir info centrs, tualetes, suvenīru bode, muzejs un arī kafejnīca. Tā teikt – te var pavadīt visu dienu.

Izlemjam pārnakšņot šeit pat, jo cik bieži vari teikt, ka esi nakšņojis pie Mohēras klintīm?

3. diena

Rītā pieceļos mazliet agrāk, lai dotos rīta riksī gar (vai pa?) Mohēras klintīm. Šoreiz neviena cilvēka, tik putni un viens zaķis. Tālu gan aizskriet nevar, jo abās pusēs taka slēgta (drošības uzlabošans nolūkos). Tad nu noķērusi kaifu, pabirdinājusi asaras (no laimes un no vēja), dodos brokastīs.

Pēc brokastīm dodamies uz Dingle pilsētu un arī pussalu. Brauciens aptuveni 3 stundas. Dinglas pilsēta atrodas uz tāda paša nosaukuma pussalas. Krastus apskalo Atlantijas okeāns, kafejnīcās un restorānos var mieloties ar lieliskām jūras veltēm, bet acis priecē krāsainas ēkas un laivas piestātnē. Dingle pussalā dodamies pusdienās uz The Fish Box, kur mielojos ar savu otro čauderu. Dodu 9 balles no 10. Pēc tam nolokām Murphy’s saldējumus. Tā ir vietējo brāļu saldējuma bode, kurā taisa saldējumu ar interesantām garšām un bez visādām krāsvielām, konservantiem utt. 6,50 EUR par vienu bumbiņu.

Pastaigājuši pa Dingle ciemu, nonākam pie kempera, kuram uzlikts sods. No vienas puses paredzami, no otras puses – nu kāpēc? Long story short – stāvvietas pilnas, kemperu vietas ar, novietojām kemperi stāvvietā, kas paredzēta busiem. Blakus vēl viens kemperis. Bijām gatavi maksāt sodu, bet cerējām, ka to nesaņemsim. 40 EUR prieks.

Saņēmuši sodu, pa šauru ceļu, dodamies uz Dingle pussalas galu, uz Coumeenoole Beach. Šaurs serpentīna ceļš, tāpēc samainīties ar pretim braucošo var būt grūti. Noķeram priekšā braucošo autobusu, kurš ir vēl lielāks par mums, kā rezultātā pretī braucošajai automašīnai nākas padot atpakaļ un ripināties lejup līdz “kabatai”, kur var mūs palaist. Coumeenoole pludmale ir skaista vieta. Te filmēta arī Star Wars epizode. Augšā kārtīgi purina vējš, bet nokāpjot lejā viss tāds mierīgs. Jauka vieta atpūtai.

Pēc pludmales dodamies uz pirmo kempingu šajā ceļojumā. Green Caravan Park. Kempingā gan paēdam, izmazgājam drēbes, gan citas sadzīviskas lietas veicam. Kempings pie paša okeāna, līdz ar to varam naktī aizmigt viļņu šalkošanas pavadībā, kā arī vakarā pavērot vietējos zvejniekus darbībā. Aizmiegam un guļam kā lāči.

4. diena

Liriski sakot – mostamies okeāna viļņu un vēju šalkoņu pavadīti, tāpat arī ēdam brokastis. Šodien pārbrauciens uz Kilernī Nacionālo parku (Killarney National park). Noparkojam karieti stāvvietā pie Kilernī ezera (stāvvieta par brīvu) un dodamies laivas meklējumos. Neko iepriekš neesam rezervējuši (bet to var izdarīt), tomēr tūristu sezona ir tikai ieskrējusies, tāpēc vieta laivā mums atrodas. Aptuveni 40 minūšu braucienā pa ezeru, kapteinis pastāsta dažus interesantus faktus gan par ezeru, gan par pašu parku, bet kopumā ir būts labākās un interesantākās laivas ekskursijās. Izkāpjot no laivas, ir iespēja doties apskatīt Rosa pili (Ross Castle) vai arī palaiskoties pils dārza kafejnīcā. Daļa cilvēku paņēmuši savus ēdienus, bet ir iespēja iegādāties gan siltos dzērienus, gan uzkodas arī uz vietas.

Apskatījuši ezeru, dodamies uz Torkas (Torc) ūdenskritumu, kas atrodas netālu, nacionālā parka teritorijā. Torkas ūdenskritums ir aptuveni 20 m augsts un tiek uzskatīts par vienu no skaistākajiem apskates objektiem Īrijas dienvidrietumos. Gājiens līdz ūdenskritumam nav garš, bērniem viegli pieveicams. Ja ar to ir par maz – var doties tālākās pastaigu takās, tas aizņem vēl papildus aptuveni 2h.

Atnākuši atpakaļ uz kemperi, visi gribam ēst, tāpēc sagooglējot atsauksmes, piestājam “The Kerry Way” – viegli noparkot kemperi, ir arī terase, ēdienu porcijas lielas, ēdiens garšīgs.

Pēc maltītes, meitenes kemperī dodas pie miera, bet mēs mērojam ceļu uz Cobh (laikam latviski izrunā kā Kouva – manuprāt, ļoti jocīgi). Tā ir kompakta ostas pilsētiņa, netālu no Korkas. Cobh bieži tiek dēvēta par vienu no skaistākajām mazpilsētām Īrijā. No šīs pilsētas 19.-20. gs. daudzi miljoni īru emigrantu devās uz Ameriku un citām zemēm. Tāpat tā bija Titānika pēdējā pietura. 1912. gadā Cobh (toreiz saukta par Queenstown) bija pēdējais “Titanic” pieturas punkts pirms kuģis uzsāka ceļojumu pāri Atlantijas okeānam. Mēs visi zinām, kā tas beidzās. Kouvā ierodamies jau pie saulrieta, tāpēc kafūži veras ciet un ēst mums jāiegādājas vietējā bodē. Karieti noparkojam uz ielas, ar skatu uz Spaika salu (Spike island), uz kuras reiz atradies cietums, kā arī cietoksnis. Vakara gaitā paspējam vēl izstaigāt vecpilsētu, aplūkot vietējo katedrāli, kas kā reiz ir viena no augstākajām Īrijas celtnēm (91,4 m).

5. diena

Kurš putniņš agri ceļas, agri slauka deguntiņu. Tad nu agri mostamies un dodamies brokastīs uz Korku (Cork), kas atrodas vien aptuveni 20 km attālumā. Līdz ar to Kouvu varētu dēvēt arī par Korkas guļamrajonu. Brokastīm mums ir noskatīta vieta – Tony’s Bistro, kas populāra tieši kā īru brokastu vieta. Atnākot, nākas mazliet pagaidīt rindā un samērā drīz (manuprāt, pēc minūtēm 15-20) mums uzsmaida veiksme un tiekam pie galdiņa. Brokastīs var izvēlēties gan klasiskās īru brokastis, gan pankūkas. Cenas demokrātiskas. Izejot no šīs vietas, rinda ārpusē daaaudz garāka. Nolemjam pāris stundas atvēlēt pilsētas un veikalu apskatei.

Tālāk mūsu ceļi ved uz Rock of Cashel. Viduslaiku nocietinājumu, kurā redzamas katedrāles drupas, viena no vecākajām romānikas stila kapelām Īrijā, savukārt drupu pakājē seni ķeltu krusti ar kapavietām ar skatu uz laukiem. Atsauksmes jau nu labu labās, tāpēc manas ekspektācijas ir augstas, bet bērnībā dzīvojot 5 minūšu attālumā no Cēsu pilsdrupām (kopumā, manuprāt, Latvija vispār ir visādām drupām pilna) – sajūtos mazliet izlepusi, jo mana sajūsma nav tik liela. Vislielākā vērtība šeit ir panorāmiskais skaits.

Nākamais galamērķis ir Kilkenī pilsēta. Šeit kempinga vietas nav pārāk daudz, bet ir viena – gandrīz pašā pilsētas centrā. Būtībā tā ir grants laukuma stāvvieta, bez nekādām citām ekstrām 😀 Pilsētā ietrāpām uz mūzikas festivālu, līdz ar to gan bāri, gan ielas ir pilnas ļaužu. Metamies iekšā vienā foršā vietiņā (Sullivan’s brewing company), kur var degustēt gan vietējo alu, gan baudīt mūziku. Pēcāk dodamies palūkot pārējo pilsētu. Neskatoties uz šo nabadzīgo aprakstu, man pilsēta ļoti patika un spilgti palika prātā.

6. diena

Lēnām jāsāk ceļš atpakaļ uz Dublinu, jo ceļojums tuvojas noslēgumam. Rīts sākas ar pārbraucienu uz Mount Usher Gardens, kur atrodas viens no skaistākajiem dārziem Īrijā. Dārza teritorija ir plaša (gandrīz 9 ha) un tajā sastopamas aptuveni 5000 augu sugas. Bērni te var izskraidīties, var arī pasēdēt uz soliņa, daļa pastaigas ved gar upi. Dārzs ir ļoti krāšņs un skaists. Noslēgumā pie dārza ieejas-izejas ir veikaliņš, kur var iegādāties dažādas foršas tematiskās lietas (piemēram, grāmatas par augiem), blakus vēl viena bodīte, kur var nopirkt vietējo ēdienu, ir arī romantiska kafejnīca.

Pēc dārza apmeklējuma braucam uz Avondale. Vieta slavena pateicoties projektam “Beyond the Trees Avondale” jeb iespaidīgai pastaigai pa koku galotnēm. Pārgājiena garums ap 1,4 km, bet takas atrodas 9 līdz pat 23 m augstumā, noslēgumā ir skatu tornis (38 m augstumā), no kura virsotnes paveras 360° panorāma uz Viklovas kalniem, mežiem un Avonas upes ieleju. Lejā no skatu torņa var nokļūt arī pa slīdkalniņu (2 eur nobrauciens). Šis izaicinājums nebija man, bet Juris un Hanna gan izmēģināja. Lielākais mīnuss nobraucienam – jāgaida rindā. Jura un Hannas gadījumā, tā bija gandrīz pilna stunda.

Pēc dienas piedzīvojumiem, nolemjam, ka nakšņosim Red Cross Camping. Kempings ir plašs, ir gan “ģimeņu zona”, gan “aktīvā zona” un kopumā var labi pavadīt laiku. Arlabunakti.

7. diena

No rīta mostamies un braucam nodot karieti. Vispirms visu rūpīgi iztīrām, saliekam mantas utt. un brauciens līdz Dublinai ilgst aptuveni stundu. Kempera nodošana gan ļoti raita un ar sabiedrisko transportu dodamies uz centru. Esam rezervējuši apšaubāmas kvalitātes. Vietu nakšņošanai, jo rezervācijas brīdī nekāda dižā izvēle nebija palikusi. Iečekoties vēl nevar, bet var atstāt bagāžu, tāpēc to atstājuši, dodamies brokastīs. Labā ziņa, ka ilgi nav jāmeklē un Dublinā ir daudz foršas brokastu vietas. Pēcāk dodamies iepriecināt bērnus un apmeklējam sporta un zinātnes centru Explorium. Atrodas gan kkur ellē ratā un jābrauc diezgan ilgi. Bet bērniem patika un pusi dienas esam jau nosituši.

Atgriezušies centrā, paēdam The Celt krogā un pēc tam atstājam bērnus ar manu mammu un dodamies Īrijas pabu tūrē. Dublinā kā reiz tikko iedzīvoties sācis viens mūsu draugs (kuddos Artūram), kuru darbadienas izskaņā satiekam, lai dotos iepazīt Dublinas bārus un alu. Katrā bārā viens aliņš/sidriņš + dzīvā īru mūzika un vakars ir izdevies.

Nākamajā rītā mostamies un pošamies uz lidostu.

Mana piezīme: Īrijas ceļojums ir ierindojies manu TOP3 ceļojumu sarakstā. Nenormāli patika.

Secinājumi/ieteikumi

Maija sākums nav vēl sezonas sākums kemperiem, tāpēc daudzi kempingi vai nu vēl nestrādā un tie, kas atvērti ir samērā pieejami. Mēs kempervietas rezervējām tajā pašā dienā, kad zinājām maršrutu.
Īrijā, īpaši Dublinā naktsmītnes ir samērā dārgas, tāpēc var apsvērt visādus B&B variantus, laicīgāku rezervēšanu vai vienkārši radus Īrijā 😀
Čauders ir dievu ēdiens.
Īrijā izmantojām park4night aplikāciju, kā arī daudz informācijas atradu FB grupā par to, kur var, kur nevar parkoties ar kemperi, kur vispār ir vietas, kur ir maksas/bezmaksas vietas utt.
Kempera īre uz nedēļu 1650 EUR (ieķērām labu dīlu Melnajā piektdienā) (iekļautas arī šīs extra cost: ar gultasveļu, traukiem, bēru krēsliņu un ķīmiju tualetei)

Nedēļa Sicīlijas austrumos

31 maija, 202431 maija, 2024Publicēts CeļojumsTagged Alkantara, Ceļojums, Etna, Katānija, Modika, Noto, Ortidža, Sicīlija, Sirakūzas, TaorminaKomentēt

Lasīts un dzirdēts, ka Tu neesi bijis Itālijā, ja neesi bijis Sicīlijā, arī to, ka Sicīlija ir Itālijas sirds un vispār neesi neko redzējis, ja neesi redzējis Sicīliju. Nu tad ņemot vērā šos faktus, 2023. gada novembrī nopirkām biļetes uz Katāniju, lai maija mēnesī varētu apskatīt salas austrumus. Manas gaidas attiecībā uz šo salu bija lielas – paziņām patika ļoti, ceļojumu blogos arī viss tas labākais rakstīts, ēdiens arī esot kaut kas wow un seriāla “Baltais lotuss” otrajā sezonā redzētais arī aicināt aicina uz šo salu.

Plāns – iznomāt mašīnu, apskatīt Sicīlijas austrumus un ēst, ēst un ēst.

Pirmā diena (jeb puse dienas)

Lidojums no Rīgas varētu būt mans ideālākais lidojums – laiks debesīs lielisks, lidojums ātrāks nekā paredzēts, bērni kā eņģelīši. Nolaižoties Katānijas lidostā, dodamies uz automašīnas nomu. Janvārī auto noma Sicīlijā par nedēļu bija aptuveni uz pusi dārgāka, ja salīdzina ar aprīli. Plānoto 500 EUR vietā samaksājām mazliet virs 200 EUR. Neskatoties uz sliktajām atsauksmēm, šoreiz izvēlējāmies No Leggiare auto nomu. Pasteidzoties notikumiem pa priekšu – viss ļoti labi – auto jauns, tīrs, ērts, depozītu atgrieza. Izklausās pēc piecām zvaigznēm, tomēr dodam tikai trīs, jo pirmo reizi saskarāmies ar savdabīgu scamu: saņemot auto mums tiek iedota atslēga, uz kuras norādīts, ka mašīnā jālej benzīns. Arī nomas čalis to pasaka divas reizes. Kad jau esam pabraukājuši, vīrs saka, ka tomēr izklausās pēc dīzeļa un arī apgriezieni kā dīzelim. Veram vaļā degvielas bākas durtiņas un tur tiešām rakstīts dīzelis. Arī tehniskās pases kopijā – dīzelis. Hmm – degvielu vēl nelejam, varam iztikt, kamēr noskaidrosim situāciju. Supports, protams, neatbild, tad nu pēdējā dienā (bākā palikuši 3 litri), pirms nodošanas aizbraucam paši uz kantori, lai noprasītu kas pa desām. Uz vietas čalis uzreiz saka, ka dīzelis, dīzelis. Beigās uz atslēgas uzlīmes arī redzējām, ka kāds bija rakstījis dīzelis, bet tas ir ticis nodzēsts. Beigās sapratām, ka daudz netrūka, lai noņemtu visu depozītu un vēl gan jau, jo redz uz atslēgas nepareizi uzprintējies.

Dienai ejot uz galu, no Katānijas dodamies ceļā uz Sirakūzas pusi, kur mums norezervēta naktsmītne trim naktīm un gaida mana mamma, kas mums ceļojumā pievienojusies no Nīderlandes. Naktsmītne lieliska. Sākumā liekas, ka kaut kādā pamestā nostūrī, bet atbraucot viss ir tik jauks – apelsīnu un citronu dārzi blakus, vairāk vai mazāk autentiska sicīliešu istaba, gardas brokastis no vietējiem un svaigiem produktiem. Mums patīk.

Otrā diena

Ārā mākoņains. Plānā – doties uz Noto, tad uz Modiku (Modica) un ja beigās būs luste – tad iebraukt Calamosche pludmalē. Noto un Modika ir baroka arhitektūras pērles. Trešā vēl ir Raguza, bet to šoreiz nolēmām izlaist.

Noto viesojāmies pāris dienas pirms slavenā Infiorata di Noto jeb Noto ziedu festivāla, kas parasti notiek maija trešajā nedēļā. Dienā, kad mēs bijām pilsētā, uz ielas tapa skices, uz kurām tad vēlāks tiks izvietoti ziedi.

Pilsēta samērā kalnaina, tāpēc nolēmām paņemt zaļo tūristu vilcieniņu (5 EUR biļete), kas mūs izvizināja pa galvenajiem apskates punktiem. Pēc 35 minūšu brauciena aizdevāmies uz dažām vietām vēlreiz, lai apskatītu rūpīgāk. Pilsēta skaista, samērā kompakta, bet tūristi galvenokārt pārvietojas pa vienu galveno ielu.

Nogaršojuši ceļojuma pirmos gelato, aperolu un arančinī, dodamies uz Modiku. Karstums arī pieņemas spēkā un Modikā nonākam pašā karstuma kulminācijā.

Meitenes grib pusdienas un tuvojas arī siestas laiks, tāpēc dodamies ēdiena meklējumos pirms viss aizveras. Atrodam jauku vietu, kur veldzējam slāpes un remdējam izsalkumu. Pilsēta ir vēl kalnaināka par Noto un ārā ir +28 grādi, tāpēc šoreiz atkal ņemam vilcieniņu. Saglabājot biļetes no Noto vilciena, vari izmantot tās, lai saņemtu atlaidi Modikā. 5 EUR vietā jāmaksā 3 EUR. Šoreiz vilcieniņš jeb kā mēs saucam – spēļu lokomotīve – ir pārbāzta, ir karsti un daļu no gida teiktā nedzirdu, jo man un bērniem vienkārši ir karsti. 😀 Ja nebūtu tāds karstums, nepaslinkotu un uzkāpu augšā, kur atrodas baroka stilā celtās baznīcas, kā arī skaistais skats no augšas labāk ļauj novērtēt pilsētas skaistumu.

Pabeidzot braucienu, pilsētā siesta, lielākā daļa veikalu un restorānu ir ciet, bet mums palaimējas tikt pie gelato. Modikā ir senas šokolādes tradīcijas, tāpēc tieši šokolāde ir atrodama gandrīz katrā veikaliņā uz galvenās ielas, kā arī daudzās ēdienkartēs. Vērts atvest kādu mājās sev vai draugiem.

Notiesājuši gelato, esam gatavi vēl pēdējam šīs dienas apskates objektam – Calamosche pludmalei. Tā atrodas Vendicari dabas rezervātā.

Atbraucot, automašīna jāatstāj stāvvietā, tad kādi 100 m līdz ieejai, kas kā sapratu vakaros (mūsu gadījumā 19.30) tiek aizslēgta, tāpēc jāpaspēj līdz tam laikam atpakaļ. Samaksājām ieejas maksu uz visiem – 7 EUR. Tad aptuveni 20 minūšu gājiens pa taku (ar ratiem nevar izbraukt) lejup līdz pludmalei. Pludmalei piešķirti dažādi skaistuma tituli un nonākot tur par to patiesi pārliecinājāmies. Ņemot vērā, ka ir samērā vēls, pludmalē esam vienīgie. Calamosche pludmale ir aptuveni 200 m plats līcis, ko no abām pusēm ieskauj akmeņu ragi, līdz ar to ūdens šeit mierīgāks, lieliski piemērots snorkelēšanai, kā arī te ir smilšu nevis akmeņu pludmale. Pavadām laiku trakojot pa viļņiem un vienkārši baudot apkārtni. Noteikti iesakām!

Trešā diena

Laiks Sirakūzām (citur nosaukta kā Sirakūza) – es palieku pie daudzskaitļa formas. Pašās Sirakūzās sanāca mazliet paviesoties tikai tik daudz cik braucot uz un no veikala. Galvenais mērķis bija apskatīt pilsētas vēsturisko daļu – Ortidžu (Ortigia). Tā ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā un tajā ļoti izceļas grieķu ietekme, līdz ar to Sirakūzas dēvējot par vismazāk sicīliskāko Sicīlijas pilsētu. Ortidžas salu ar pārējo pilsētu savieno tikai divi tilti, kas ir visnotaļ noslogoti. Iepriekš esmu norezervējusi laivu tūri apkārt salai. Ārā ir mazliet nomācies un vējains, tāpēc laivu tūre notiek uz lielākas laivas nekā parasti, kā arī mums tiek paziņots, ka nevarēsim iebraukt alās, jo ir pārāk vējains. Nu nekas, tādēļ jau neiesim atteikties. Mūsu gids ir laikam itālis (kurš gan izskatās vairāk pēc grieķa, īpaši sava lielā taisnā deguna dēļ), stāsta interesanti, bet tai pat laikā kaut kas pietrūkst. Jūra tiešām ir mazliet satrakojusies – turpceļā viļņi tik lieli, ka brīžiem laiva palecas un kārtīgi šūpo. Hanna, protams, ir sajūsmā, mēs it kā arī, bet man saspringums, jo cieši jātur Ella, lai neieveļas ūdenī, jo tieši tas viņai interesē visvairāk. Pēc pirmajām minūtēm saprotu, ka pie šādiem viļņiem man necik drīz piemetīsies jūras slimība un tā arī ir. Pusceļā paliek mazliet nelabi ap dūšu, bet to novēršu blenžot taisni. Pēc kādām 35 minūtēm arī Hannā pamanu nelielas izmaiņas un saprotu, ka arī viņai ir slikta dūša, tikai viņa to nesaka. Tā nu abas kopā sēžam, skatāmies uz horizontu un gaidām kad laiva iegriezīsies mierīgākos ūdeņos. Tā arī notiek un pēdējās 15 minūtes brauciens ir rāms, sala apskatīta no visām pusēm, no ārpuses redzētas arī alas (tiešām izcili, ja varētu iebraukt iekšā) un jūras slimība pārgājusi. Pēc stundu gara izbrauciena dodamies Ortidža iekšā, lai paēstu. Atrodam itāļu tapu bāru, ar dikti jauku apkalpošanu. Ēdiens ir labs, bet ne izcils, kā arī mazliet nosalstam, jo ir vējains un terase atrodas ēnā. Pateikšu priekšā – pēc stundas gan čīkstēsim, cik karsts un kāpēc tas vējš un ēna nevarētu būt atpakaļ. Tālāk bezmērķīgi klīstam pa salu, vērojot, fotografējot un, protams, ēdot. Salas galā ir arī kāpnes, kur var noiet uz pludmali – pāris dāmas šo opciju arī izmanto un vāļājas uz akmeņiem. Klāt jau pieminētais karstums, Hanna plecos aizmigusi, tāpēc tiek meklēta vieta, kur piesēst. Atrodam fancy bāru, kurā ir ērti krēsli spēka snaudai. Netālu no šī bāra atrodas sengrieķu nimfas Aretusas strūklaka, kas ir dabīgs saldūdens avots. Strūklaka atrodas noēnotā vietā un apkārt tai aug papirosa augi. Gids laivā teica, ka tieši šajā vietā pie strūklakas ir vienīgā vieta, kur Eiropā tie aug. Nav jau it kā tālu no patiesības, bet pilnīga taisnība tā tomēr nav. Tas ko viņš nezināja, ir, ka mūsu naktsmājas atradās tieši blakus Fonte Ciane rezervātam un Ciānas upei. Un, ja var ticēt tur teiktajām (un arī redzētajam), tad tieši šīs upes krastos ir lielākās papirosu augu plantācijas Eiropā. Lai nu kā – šis ir iemesls, kāpēc Sirakūzās var iegādāties papirosu suvenīrus, kā arī apmeklēt papirosu muzeju.

Ceturtā diena

Laiks pamest Villa Dei Papiri viesmīlīgās telpas un doties salas ziemeļu virzienā. Šī diena paredzēta Katānijai. Atrast stāvvietu pilsētā šķiet gana izaicinoši, bet mums paveicās. Atstājām to samērā tuvu Doma laukumam. Savukārt pēdējā dienā, pirms došanās uz lidostu Katānijā iebraucām vēlreiz. Šoreiz iebraucām no ostas puses un braucot cauri kvartāliem, varēja uz ielām manīt kā senākās profesijas pārstāves, tā arī dažādu substanču atkarīgos. Tiklīdz radījām iespaidu, ka vēlamies apstāties, kāds onka uzreiz klāt un prasa samaksāt. Juris pirms tam bija lasījis, ka, ja plāns auto atstāt tādā vietā, labāk samaksāt onkam, jo pieskatīs mašīnu, lai ar to nekas slikts neatgadās.

Nonākam Katānijas centrā. Arī te esmu laikus parūpējusies un rezervējusi gida tūri. Sākumā gribēju rezervēt kaut ko līdzīgu “Like a local” tūrei, bet vai nu nebija mums piemēroti laiki vai arī nebija “stroller friendly”, tad nu izvēlējos vēsturisko pilsētas tūri.

Satikšanās vieta Doma laukums (Katānijas) ar ziloņa strūklaku pa vidu. Tad nu divas stundas pavadām atkal karstumā, staigājot pa Katānijas vēsturisko centru un klausoties stāstos. Apskatījām gan universitāti, gan Rātsnamu (Palazzo degli Elefanti), zivju tirgu (Pescheria di Catania), daļu no 3 km garās Etnas ielas (ielas galā var redzēt Etnu), nogājām garām Ursino pilij, dažādām villām, kā arī no karstuma patvērāmies Sv. Agatas katedrālē. Agata vispār ir Katānijas aizbildne. Februāra sākumā tai par godu pilsētā noris arī svētki, kas kā sapratu ir nu ļooooti lieli reliģiskie svētki un līdzinās teju vai festivālam. Kā viņa kļuva par svēto un pilsētas aizbildni? Agata laikā, kad kristietība nebija īpašā cieņā, tomēr nodevās šai ticībai, kā vēlāk dažādu iemeslu dēļ viņu apcietināja, spīdzināja un pat nogrieza krūtis. Savukārt dienā, kad Agata nomira, Katāniju satricināja zemestrīce, no Etnas sāka plūst lava, kā rezultātā vietējie lūdzās, lava apstājās un Agata kļuva par pilsētas aizbildni un svēto. Lielos vilcienos aptuveni šādi. Ja liekas, ka šo dāmu turpmāk tāpat neatcerēsies, varbūt palīdzēs ēdiens. Ļoti iespējams, kādreiz dzīvē ir redzēts vai ēst tāds konditorejas izstrādājums kā Cassatella di sant’Agata jeb balta biskvīta kūciņa, kas parasti pildīta ar rikotu un pa virsu dekorēta ar ķiršu sukādi. Tās simbolizē nogrieztās Agatas krūtis un var dēvēt arī par “jaunavas kūciņām”. Ļoti garšīgas. Apskatījuši daļu vēsturiskās Katānijas, dodamies pusdienās. Atrodam vietu netālu no zivju tirgus (kafejnīcas šeit tuvumā ieteica arī gids), tieši uz ielas zem krāsainiem lietussargiem. Paēduši, iegādājušies pāris suvenīrus dodamies uz nākamo naktsmītni – Etnas pakājē. Braucot uz to, nobraucām garām Aci Trezza ciematiņam, no kura ar vienu aci redzēju Ciklopu salas. Ja laiks – iespējams, vērts piestāt.

Dienas izskaņā iekārtojamies viesnīcā, mazliet pabaudām baseina un saules peldes un tad jau dodamies uz tuvējo pilsētiņu paēst. Izvēle nav liela, tāpēc izvēlamies ēst picu vietā, kurai pēc Google review ir 4,8 zvaigznes. Vieta no malas necila – plastmasas krēsli, cilvēku nav (te gan viņus nevar vainot, jo mēs bijām laikam par agru priekš sicīliešu standartiem), bet picas, pasta un apkalpošana bija tip-top. Devām 9,8 zvaigznes. Tā ar pilniem vēderiem, noslēdzām ceturto dienu.

Piektā diena

Neilgi pirms brukšanas uz Sicīliju iesāku skatīties seriāla “The White Lotuss” otro sezonu, kuras darbība kā reiz norisinās uz šīs salas. Vienā no epizodēm, tika apmeklēti vīna dārzi, kas man iepatikās, tad nu tos sagūglēju. Vīna darītava kurā tika filmēta konkrētā seriāla epizode ir Planeta Sciaranuova Etna. Tā atrodas aptuveni Etnas pakājē (ja vien 850 m vjl. var saukt par pakāji), kā arī tajā ir neparasti klimata un augsnes apstākļi, kas izceļ to citu vīnu vidū.

Iepriekš biju rezervējusi degustāciju tūri šeit – tā sevī ietvēra stāstījumu par šo ģimenes vīna darītavu, nelielu pastaigu pa vīna dārzu, kā arī 4 vīnu un sieru degustāciju. Viss, manuprāt, bija organizēts profesionāli, bet man nav ar ko salīdzināt, jo šis bija mans pirmais vīna dārza apmeklējums. Jauka uzņemšana bērniem – pie galda bija sarūpēta vieta ar zīmuļiem un mantām arī viņiem, kamēr blakus varējām nodoties degustācijai.

Pēc tūres devāmies augstāk – uz pašu Etnu. Jau iepriekš bijām nolēmuši, ka ar funikulieri nebrauksim, augšā arī nekāpsim. Aizbrauksim līdz galvenajai stāvvietai un labu laikapstākļu gadījumā apskatīsim Etnas Silvestri krāterus. Brauciens augšup pa serpentīniem un samērā lēns, bet skati brīnišķīgi. Vienu brīdi pārņēma sirreāla sajūta, kad braucot pa ceļu virsū ātrumā nesās mākonis un pēc pāris sekundēm jau atradāmies pelēkā cukurvatē. Augšā laiks ļoooti vējains. Aizstaigājam līdz pirmajam tuvākajam krāterim, bet man rūpe, ka bērniem sapūtīs visu ko var sapūst, tāpēc nolemjam, ka uz nākamo krāteri, kas ir vēl augstāk nekāpsim, izņemot Juri – viņš ātri gribēja uzskriet un noskriet. Kamēr viņš to dara, ieejam vietējā kafejnīcā, paņemam negaršīgas uzkodas un kā reiz sāk līt. Pārlaižam lietu, sagaidām Juri un tad dodamies lejup.

Diena bijusi piesātināta, tāpēc vakaru pavadām viesnīcā.

Sestā diena

Šodien laiks apmeklēt it kā Sicīlijas gleznaināko pilsētu Taorminu. Pilsēta sastāv no divām daļām – viena kalnā, otra lejā pie jūriņas. Mums plānā izstaigāt augšējo daļu un pēc tam nobraukt lejā uz pludmali, iespējams, apmeklēt Isola Bella pussalu, kur pa smilšu strēli var aizstaigāt basām kājām.

Vēsturiskajā Taorminas daļā īsti nevar pārvietoties ar auto (vismaz ne tādi mirstīgie kā mēs), tāpēc to atstājam daudzstāvu stāvvietā netālu no tās. Ērti, viss saprotami un ne tik dārgi – laikam bija kādi 13 EUR pa 5 stundām.

Taorminai mums plāna nav, staigājam, brīnāmies, atkal ēdam un tā lielāko dienas daļu, līdz brīdim, kad sagribas apsēsties un padzerties. Apsēžamies Taverna Don Nino. Šaura, maza, bet aperols un bruschettas izcilas. Visu ēdienu gatavo gandrīz acu priekšā. Jau gatavojamies doties prom, kad ne no kurienes sāk līt, nē, drīzāk gāzt lietus. Tad nu sēžam vēl kādu stundu, baudot jaunus aperolus un nu jau arī pastu – viss izcili. Lietus mitējas, dodamies ārā un plānu par pludmali. Bet to drīz atmetam, jo atkal sāk līt un prognozē sola visu vakaru tādu. Tad nu nekas cits neatliek kā doties atpakaļ uz viesnīcu un vienkārši nedarīt neko.

Vakarā lietus tomēr izskatās beidzies pavisam un dodamies un citu netālo Riposto pilsētiņu vakariņās. Arī te izvēle nav liela, bet atrodam ļoti aizdomīga izskata tratoriju, kurā ēdiens atkal ir lielisks. Manuprāt, jūras velšu risotto bija 10/10. Pēc vakariņām vēl nolemjam pastaigāt un secinām, ka pilsēta tāda skumīga. Daudz pamestu ēku, maz cilvēku, arī šeit viss netīrs. Kopumā jau visa Sicīlija ir netīra, nekopta, aizaugusi, ar vecām, nolupušām un pamestām ēkām. Atbraucot ciemos, man tas ļoti netraucē, bet sevi ikdienā šeit nu nekādi neredzu dzīvojam.

Septītā diena

Var teikt, ka pēdējā diena šeit. Ņemot vērā, ka mums labāk patīk dabas tūrisms, tad šodien lemjam par labu Alkantaras (Alcantara) upes aizas (Gole dell’Alcantara) apmeklējumam. Upe sākas kalnos un ietek Jonijas jūrā. Tā ir dzestra visu gadu. Laikā, kad mēs bijām – upē bija aptuveni +10 grādi. Pirms vairākiem tūkstošiem gadu upes tecējumu ietekmēja no Etnas plūstošā lava, ūdens to ātri atdzesēja, kā rezultātā tagad upe tek starp brīnišķīgām bazalta klintīm. Ārkārtīgi, ārkārtīgi skaisti.

Samaksājot 2 EUR pie upes var nokļūt lejup pa kāpnēm, pa 7 EUR varēja nobraukt ar liftu. Automašīnu var atstāt stāvvietā, kur norāde par botānisko dārzu. Ja vien nav kustību traucējumu, tad noteikti nav vērts izmantot liftu. Pie upes ir neliela akmeņu pludmale, kur var atpūsties. Mēs bijām ap plkst. 10.00 no rīta, tad vēl bijām tikai mēs un vēl viens pārītis, pēc pusstundas jau bija kādi 15 cilvēki, vēl pēc pusstundas kādi 25. Lasīju citos blogos, ka vasarā cilvēku te ir ļooti daudz, jo šis ūdens te ir kā oāze karstajā Sicīlijā.

Ūdens tiešām auksts, bet iebrienam iekšā, lai upi pārbristu. Tas dziļākajā vietā sniedzas mums aptuveni līdz dibenam. Tie kuriem ir – izmanto ūdens čības vai kādas citas pēc tam viegli žūstošas sandales, mēs gājām ar plikām kājām un nekāda vaina. Pa upi un aizu var paieties kopā kādus 3 km. Vasarā tiek piedāvāta arī “body rafting” aktivitāte. Mums šis bija viens no šī ceļojuma “highlightiem”.

Atgriežoties no upes, atlikušo dienu pavadām laiskojoties viesnīcā, savukārt pēdējo vakaru noslēdzam tuvējā pilsētiņā, mielojoties ar picu, ēdot gelato un izbaudot silto vakaru. Nākamajā dienā mums lidojums tik dienas otrajā pusē, kā rezultātā pa dienu vēlreiz iebraucām Katānijā, kur izbaudām vēl pēdējos ceļojuma gelato un aperolus. Nododam mašīnu un tad jau pēc 3 stundu lidojuma esam atpakaļ Rīgā, kur laiks tikpat silts kā Sicīlijā.

Secinājumi/ieteikumi

Ēdieni ko baudīt – arančīnī jeb rīvmaizē panētas un eļļā vārītas rīsu bumbiņas ar dažādu veidu pildījumu, fokačas un picas, granitu ar brioche maizīti, dažādi salāti (īpaši ar apelsīniem), baklažāni visādos veidos, pastas (piemēram, pasta Norma), neesmu fans, bet daudz kur bija dažādi aitas piena sieri, konditorejas izstrādājumi – piemēram, jau minētās “jaunas kūciņas”, kaneloni ar rikotas pildījumu (mans absolūts favorīts), jūras veltes – fritētas, iekš risoto, pastas utt. Protams, gelato un daudz. Cieņā – vietējās pistācijas (dārgākas nekā grieķu vai turku), mandeles, citroni, apelsīni, olīveļļa, tomāti.

Izmaksas – lidmašīnas biļetes mums visiem četriem Rīga-Katānija-Rīga – 500 EUR, divas naktsmītnes (ar baseinu, iekļautām brokastīm, skaistās vietās, viss super) 1000 EUR uz pieciem, auto noma (Fiat 500X – jauns, ērts) – 240 EUR uz 7 dienām + 80 EUR nobrauktajā degvielā, vīna tūre – 55 EUR no cilvēka, Katānijas walking tour – 10 EUR no cilvēka (par bērniem nemaksājām), izbrauciens ar laivu apkārt Ortidžai – 20 EUR no cilvēka caur GetYourGuide (bērniem nebija jāmaksā), ēdiens – aptuveni 15-25 EUR no cilvēka atkarībā no vietas. Mazākās pilsētiņās – aptuvei 7-10 EUR pica, 10-15 EUR pasta, aperols 4-6 EUR, alus – 2,50-4,50 EUR, kaneloni-3,50-5 EUR, arančinī – 3-4 EUR, salāti 5-7 EUR, risotto – 15-20 EUR, glāze vīna – 4-7 EUR, ir arī frī un nageti.

Dzeramnaudu nav nepieciešams atstāt, jo gandrīz visās vietās tiek ierēķināta servisa maksa. 1-3 EUR par cilvēku.

Sākumā gribējām pa salu pārvietoties ar sabiedrisko transportu, bet ātri vien pārdomājām, jo pārāk daudzi teica, ka tas nav uzticams transports, kā arī daudzām vietām nevar piekļūt. Labs lēmums – jo ar mašīnu not4iekti bija ērtāk un ātrāk. Parkošanās vabūt citrreiz izaiconoša, jo nav vienkārši kur noparkoties, bet Juris izcils braucējs, viņam problēmu nebija. Noteikti vērts izmantot EasyPark aplikāciju – tā palīdz saprast kur un pa cik var noparkoties.

Uzpildoties Sicīlijas benzīntankā jāskatās vai tas ir self-service vai nav. Ja nav, tad čalis piepildīs bāku un būs jāmaksā ekstra centi par katru ielieto litru.

Katānija, Sirakūzas, Noto, Modiča, Taormina un citas mazās pilsētiņas ir izbraucamas arī ar ratiem. Vietās, protams, kāpnes vai šaurāka ietve, bet nekas ārkārtējs.

Itāļiem patīk bērni. Bijām to jau pieredzējuši citur, bet te to varēja just ļoti. Hanna iemācījās pateikt “liels paldies”, “čau” itāliski un tad vietējie vispār kusa. Arī uz ielas nāca klāt, fotografēja, mēģināja runāt. Meitenes tika pie vairākiem suvenīriem pa velti, jo viņas ir tik bellissimas.

Sicīlijā ielas ir netīras, ēkas nolaistas, apkārtne nesakopta. Es ar to biju rēķinājusies, bet saprotu, ka daudziem tas sabojā priekšstatu par šo salu.

Manuprāt, neprātīgi un pārāk sasteigti, ja nedēļas laikā plāns apceļot visu salu. Labāk vienu salas galu un arī tad var nepietikt laika. Sicīlijā ir daudz ko redzēt un darīt, tāpēc labāk ceļojumu baudīt un nedēļu veltīt vienam salas galam.

Dodoties uz Etnu – noteikti līdzi vējjaka un labi apavi. Vējš mūs purināja pamatīgi, tempertūras starpība vismaz 10 grādi. Ar bērniem var mierīgi apmeklēt Silvestri krāterus, augstāk vajadzēs jau gidu un speciālu transportu.

Sicīlijā ielas ir netīras, ēkas nolaistas, apkārtne nesakopta. Es ar to biju rēķinājusies, bet saprotu, ka daudziem tas sabojā priekšstatu par šo salu. Neskatoties uz to – man sala ļoti patika. Vai iemīlējos tajā? Nē. Vai gribētu atbraukt vēlreiz? – Jā!

Ko (no)tvert Atēnās?

25 maija, 202331 maija, 2024Publicēts CeļojumsTagged Akropole, Ar bērniem, Atēnas, benaki-muzejs, Ceļojums, Grieķija, Hidra, Hydra, Panatinaiko stadions, Plaka rajonsKomentēt

Ceļojuma blogos (emuāros?) lasīju, ka nedēļa Atēnās ir daudz, bet mums biļetes bija tieši uz nedēļu, jo mazāks dienu skaits draudēja ar to, ka nejutīsimies atpūtušies.

Pilsētā metāmies vesels bars – mēs četri, mana mamma, abi krustdēli un viņu vecāki. Bijām ar diviem ratiem, pārvietojāmies tikai ar kājām un sabiedrisko. Palikām feinā viesnīcā, laikapstākļi brīžiem varēja būt labāki. Ēdienu baudījām ļoti, tūristu pūļus mazāk. Ko tad sadarīt nedēļu Atēnās?

Plaka, Monastiraki, Psirri u.c.

Pie skaistajiem un patīkamajiem kvartāliem pieder Plaka, Monastiraki, Psirri, kā arī mūsu sirdis iekarojušais Kolonaki kvartāls.

Plaka ir senākais Atēnu rajons un atrodas Akropoles pakājē. Agrāk tas bija strādnieku rajons, bet nu tas vairs tāds nav, jo vieta atvēlēta tūristiem, kafejnīcām un atpūtai. Te var apskatīt Egejas jūras salu stila mājas, krāšņi krītošas bugenvilejas, iemest aci suvenīru bodēs un mazos butikos.

Monastiraki – rajons, kurā satiekas romieši un osmaņi. Osmaņu laikā šis rajons bija Atēnu centrs, bet te ir arī lielum liela romiešu ietekme. Te mītnes vietu atradis slavenais Monastiraki tirgus, Hadriana bibliotēka (siena drīzāk), Tzistarakis mošeja, kā arī vēju tornis, kas tiek uzskatīta par pasaulē pirmo meteoroloģisko staciju.

Psirri (Psyri) – dinamiska apkaime, kur vakaros augstu sit naktsdzīve, bet pa dienu te vietēji strādā, dzīvo, bet tūristi var aplūkot ielu mākslu, apēst ko garšīgu, piemēram, Little Kook (ļoti patiks bērniem), pafotografēties uz Pittaki ielas vai iemest aci kādā mākslas galerijā.

Kā jau minēju – mums personīgi ļoti patika arī Kolonaki kvartāls. Tās ir pilnīgi citas Atēnas. Elegantas dzīvojamās mājas, dārgi modes veikali, šikas kafejnīcas, vakaros restorāni un bāri pilni. Šajā kvartālā pabijām divreiz – vienreiz vakarā, otrreiz pa dienu – abos laikos patika.

Ja atbraucot uz Atēnām, nākas pabūt tikai šajos rajonos (varbūt vēl Akadimia un Syntagma), tad Atēnas liekas nenormāli forša, moderna, dzīvīga, samērā tīra un droša pilsēta. Bet nu ieteiktu pabāzt degunu arī ārpus šiem rajoniem, lai noķertu arī netūristīgāku sajūtu.

Mazliet vēstures – Akropole, stadions

Ja jau Atēnas, tad nereti tas ir sinonīms vārdam Akropole. Kas ir Akropole, par to nestāstīšu, bet pastāstīšu par tīri praktiskām lietām. Neskatoties uz to, ka Akropoli apmeklējām darbdienā, samērā agri no rīta (gribējām no atvēršanas brīža, bet 9 cilvēkiem izčammāties nav viegli), ne pašā peak-season, apmeklētāju bija daudz…ļoti daudz. Gājiens uz Akropoli bija zosu gājienā un, ja kāds gribēja uz kāpnēm apstāties (piemēram, lai kko nofotografētu), uzraugs uzsvilpa un lika kustēties uz priekšu. Pašā virsotnē bija mazliet šķidrāk un varēja arī uzņemt foto, apskatīties ko vairāk. Ar bērnu ratiem Akropolē netiksi, būs vien jānes bērns rokā vai slingā. Biļetes var nopirkt gan i-netā, gan stāvot dzīvajā rindā. Biļetes ar atlaidi (piemēram, studentu) gan var nopirkt tikai dzīvajā rindā. Netipiski tik tūristīgām vietām – ūdens (0,5 l) Akropolē maksāja tikai 0,50 centus.

Atēnās apmeklējām arī Panatinaiko stadionu (saukts arī par Kallimarmaro). Tas ir vienīgais stadions pasaulē kas pilnībā veidots no marmora. Stadions ir ikgadējā finiša vieta tiem, kuri skrien Atēnu maratonā, kā arī te norisinājās pāris aktivitātes 2004. gada Olimpiskajās spēlēs. Biļete nav pārāk dārga (piemēram, Akropolē biļetes cena, manuprāt, ir daudz par augstu) – 10 EUR (5 EUR studentiem, bērniem pa brīvu), kurā ietilpst arī audiogids un stadiona iekšienē ir muzejs ar visām olimpiskajām lāpām, kā arī pašā stadionā var uzskriet 100 m sprintiņu un pēcāk uzkāpt uz pjedestāla. Šis apmeklējums ļoti patika kā mums, tā bērniem. Stadiona teritorijā mierīgi var ar ratiem, tikai ratus nedabūt marmora sēdvietās un arī muzeja otrajā stāvā. Vispār jau visa pilsēta (visa valsts, ja tā precīzi) ir viena liela vēsture. Daudz drupu, senu ēku. Bez Akropoles un stadiona vēl var skatīt Agoru, Hadriāna bibliotēku, Zeva templi u.c.

Stadions, kas viss ir marmorā. Ļoti, ļoti patika.

Atēnās ir arī daudz muzeju, piemēram, Acropolis muzejs kalna pakājē, Arheoloģijas muzejs, Benaki muzejs. Mēs ar bērniem apmeklējām Benaki muzeju, ko izveidojis Antonis Benakis, veidojot savu privāto kolekciju un pēcāk to atstājot Grieķijas valstij. Muzeja augšējā stāvā ir kafejnīca, kur var atpūsties un baudīt jauku skatu.

Citas lietas un vietas

Esot Atēnās, izstaigājām pilsētu arī ar Free walking tour gidu. Pastaigas ilgums bija aptuveni 3 stundas, kurās izstaigājām galvenos pilsētas objektus, pa vidu vēl ieturējām kafijas pauzi un beigu beigās vēl izlijām lietū. Es gan ieteiktu šo tūri iziet pirmajā dienā, jo tad vairāk taps skaidrs ko, kas un kā. Mēs pirms tūres bijām jau šur tur pabijuši, tāpēc daļa bija zināma/redzēta. Par tūri, protams, obligāti nav jāmaksā, bet mums liekas, ka 20 EUR bija labs “paldies” ko atstāt.

Svētdienās pie parlamenta ēkas notiek goda sardzes maiņa (maiņa notiek ik stundu), bet svētdienās plkst. 11.00 ir vesels process ar orķestri un soļošanu. Pēcāk var doties uz turpat blakus esošo Nacionālo dārzu, kur var apskatīt kokus, augus, pīles un vienkārši pabūt “zaļumos”.

Atēnās var apmeklēt ne tikai Monastiraki flea market, bet iemaldīties arī kādā citā krāmu bodē. Viena no tādām ir Big Bazaar (Aristogitonos 11), ko mēs iesaucām par melno caurumu, jo tur var pazust uz vairākām stundām. Šeit vairākos stāvu stāvos, putekļu putekļos izvietoti dažādi lielāki un mazāki krāmi (un ne tikai). Tikām gan pie skaistām krellēm, gan dizaina putniem, gan citiem niekiem par mazām naudiņām. Svarīgi kaulēties, jo redzot, ka esi tūrists, sākuma cena noteikti tiks uzlikta daudz augstāka.

Turpat blakus ir arī Atēnu tirgus. Te gan nevajadzētu domāt, ka tas ir tikpat feins kā mūsu Rīgas Centrāltirgus, bet tomēr apmeklēt tirgu katrā pilsētā ir svēta lieta.

Savukārt kādā dienas noslēgumā ieteiktu aizdoties uz Likabeta (Likavita) kalnu (Lycabettus hill), lai baudītu pilsētas panorāmu saulrieta gaismā. Kalnā (augstākais punkts Atēnās jeb 277 m vjl) var uzčāpot ar K2 spēku, bet var arī par maksu uzbraukt ar funikulieri (10 EU turp-atpakaļ, 7 EUR vienā virzienā). Bērnu ratus var atstāt lejā pie kases. Virsotnē ir restorāns, baznīca un vairākas vietas, no kā baudīt skatu.

Hydra

Lai arī var atrast ko sadarīt nedēļu Atēnās, mums tās bija mazliet par daudz, tāpēc vienu dienu atvēlējām tuvējo salu apmeklējumam. Salas Grieķijā ir pilnīgi citādākas nekā iekšzeme. Līdz šim bijām paviesojušies tikai Krētā (kas mums arī ļoti patika), tāpēc lēmām par vienas dienas izbraucienu uz kādu no tuvējām salām. Starp variantiem bija Egīna, Porosa vai Hidra. Egīna atrodas vistuvāk Atēnām, Porosa pa vidu, bet Hidra vistālāk (bet tā arī ir vislielākā no trim). Lēmām par labu Hidrai.

Lai tur nokļūtu, no Atēnām ar metro devāmies uz Pireju (osta) un tad jau uz piestātni, kur sameklējām savu transportu. Turpceļā tīri glauns Hellenic Seaways kuteris vārdā Flying cat, kurš nepilnās 2 stundās mūs nogādāja Hidrā. Man gan no viļņošanās uzmetās jūras slimība, Hannai ar palika mazliet slikti, bet uzreiz aizgājām pačučēt un pārgāja. Atpakaļceļā braucām ar citu prāmi – no Alpha Lines – tas mums patika daudz labāk, ātrāks, ērtāks, var brauciena laikā iziet uz klāja (Hellenic Seaways brauciena laikā uz klāja nevar atrasties) un nepalika slikti nevienam. Cena ar studentu atlaidi bija, manuprāt, kaut kādi 38 EUR (turp-atpakaļ), parastā cena – ap 70 EUR abos virzienos. Bērni pa brīvu. Rati droši ņemami līdzi.

Pati Hydra ir burvīga. Noteikti ieteiktu palikt tur ilgāk par vienu dienu, jo sapratām, ka te var gan doties pastaigās, haikot, doties izbraucienos ar laivām utt. Uz salas motorizētais transports nav atļauts, tāpēc vietējie te preces (un arī tūristus) pārvadā ar ēzelīša palīdzību. Ciemā ir daudz mazu, skaistu ieliņu, grieķu ēstuves, butiki un suvenīru bodes. Jo dziļāk salā, jo mazāk tūristu. Mums vispār likās, ka visi tūristi tik pa piekrasti vien dzīvojas, jo pašā ciemā viņus redzējām gaužām maz, kas mums, protams, priecēja sirdi, jo varēja baudīt salas mieru. Cenas augstākas, ja salīdzina ar iekšzemi. Pa salu ar bērnu ratiem var pārvietoties daļēji (Jo dziļāk salā, jo vairāk kāpņu). Ja runājam par ēšanu – tad daudzviet var dabūt dienas lomu (cena uz kg). Mēs ar tādu noprovējām (balstoties uz citu ieteikumiem), bet tas, manuprāt, bija pārāk dārgi un garšas ziņā arī nekas izcils – tā bija vienīgā lieta, kas mums salā atstāja vilšanos. Steidzīgākie var dienas laikā apmeklēt pat visas trīs augstāk minētās salas (tūres ietvaros, piemēram) – tas būs dārgāk, bet izdarīt to var.

Ēdiens

Lai arī grieķu virtuve nav starp manām TOP 3 virtuvēm, tā tāpat ir garda nenoliedzami. Esot Atēnās baudījām lukumādes, girosu grieķu gaumē, souvlaki, grieķu salātus, frappi, dolmades, tzatziki, vietējos konditorejas izstrādājumus, zivis. Pirms tam Krētā biju garšojusi musaku, pastitsio, tāpēc šoreiz tos neiekļāvu savā ēdienkartē, jo nebija mani favorīti arī toreiz.

Lukumādes izcilas ir LUKUMAΔΕΣ. Viena šāda iestāde atrodas uz Aiolou ielas, uz kuras ir vēl daudz citu lielisku ēdamvietu, kur pulcējas arī daudz vietējo. Vēl garšīgi paēdām, piemēram, Dopios (modern greek mezze restaurant) – izcils giross, EATERY Bairaktaris – labas porcijas jaukā vietā, Pit Espresso Ristorante Bar un citās vietās. Pirmajā vakarā devāmies apgaitā pa vietējo rajonu un lēmām par labu vietējo pakistāņu ēstuvei, kas izskatījās super-shady, bet nu par 40 EUR galdi lūza un 4 pieaugušie un 3 bērni paēda tā, ka pāri vēl palika. Protams, bija arī vilšanās. Viena tāda – vietējā ģimenes taverna, ko ieteica paši vietējie un galdiņš bija jānorezervē 3 dienas iepriekš. Nebija jau tā, ka negaršīgi, bet nu baudāmi īsti ar nē. Personāls arī izskatījās, ka sēž uz seniem lauriem un vairs vispār neiespringst uz labu apkalpošanu.

Kopumā Atēnās ir daudz labas internacionālas ēstuves, kafijas vietas, bulkotavas un kebabnīcas.

Secinājumi/ieteikumi

Pilsētā redzamos klementīnus (izskatās pēc apelsīniem) nav vērts raut un garšot. Nejēgā skābi.
Metro, tirgū, un citās cilvēku pārpildītās vietās jāsargā somas un kabatas. Mums gan zagļi laikam gāja ar līkumu, bet mēs arī bijām prātīgi un uzmanīgi.
Plaku, ja iespējams, apmeklēt no rīta. Bijām tur visos dienas laikos, bet no rīta patīkami tukša, ļoti maz tūristu. Tāpat Plakā vietas, kur paēst ir ļoti tūristīgas un dārgākas, tāpēc varbūt dotos kaut kur citur.
Krustojumos noteikti pārliecināties divreiz (varbūt pat trīsreiz) pirms tos šķērsot. Pat, ja transportam luksoforā sarkanais, gājējiem zaļais, pieredzējām to, ka daudzi to nerespektē.
No Atēnu lidostas uz pilsētas centru viegli nokļūt ar metro.
Atēnas ar bērnu ratiem labi izbraucamas. Vietās, protams, ir kāpnes, bet to nejutām kā apgrūtinājumu. Metro gan nereti lifti ratiem nestrādāja.
Manā galamērķu topa augšgalā Atēnas beigu beigās neierindojās (bet noteikti vismaz vienreiz jāredz), to gan nevarētu teikt par salām – uz tām es vēl gribētu aizbraukt.

Izmaksas (2023. gada maijs):

biļetes airBaltic Rīga-Atēnas-Rīga, 2 pieaugušie un 2 bērni – nepilni 600 EUR;

viesnīca (Brown Lighthouse Athens, tuvu visiem apskates objektiem, trīsvietīgs numurs, 7 naktis, fancy brokastis iekļautas, prosecco lobijā visu laiku arī un baseins uz jumta) – 1000 EUR; (numuriņi gan maziņi)

ēdiens – frappe 2-3 EUR; giross – restorānos 7-15 EUR, street food – 3-5 EUR; loukumādes – 3-5 EUR, konditorejas izstrādājumi – manuprāt, lētāki kā LV, pārējais līdzīgās cenās.

muzeji: ieeja Akropolē – 20 EUR, bērniem bez maksas, Benaki muzejs – 12 EUR, studentiem 6 EUR, bērniem un jauniešiem bez maksas, Kallimarmaro stadions – 10 EUR, studentiem 5 EUR, bērniem zem 6 gadi – bez maksas;

metro – 1,20 EUR 90-min brauciens, brauciens uz Hydru – 70 EUR turp-atpakaļ, studentiem uz pusi lētāk, bērniem pa velti, funikulieris augšup uz Likabetus kalnu – 10 EUR turp-atpakaļ, 7 EUR – vienvirziena biļete

Ko sadarīt 7 dienas Dubaijā?

31 janvārī, 202231 martā, 2022Publicēts CeļojumsTagged AAE, Al Fahidi, Burj Khalifa, Ceļojums, Dubai Creek, Dubaija, Expo 2022Komentēt

Vēlmes: atpūsties un pie reizes atzīmēt savu dzimšanas dienu kaut kur ārpus valsts un tur kur janvārī silts. Lidojums bez pārsēšanās. Rezultāts: tiešais lidojums ar airBaltic uz Dubaiju.

Uz Dubaiju lidojām janvāra pēdējā nedēļā, izmantodami iespējas, ko šobrīd sniedz airBaltic ar savu samērā nesen atklāto tiešo reisu. 6 stundas un esi +25 grādos.

Pirmā diena

Lidojums ir vēlu vakarā plkst. 23.30. Lidojam kopā ar meitiņu, tāpēc sitam plaukstas par nakts lidojumu, jo lielāka iespēja, ka Hanna visu lidojumu nogulēs. Lai arī līdzšinējos lidojumus Hanna ir pārcietusi ļoti labi, sešas stundas vēl nebija lidojusi. Bet kā jau paredzējām – šoreiz nošņāca visu ceļu. Atšķirībā no manis, jo man ir bail lidot un es lidmašīnās tikpat kā nekad neguļu. Mierinājums – brīnišķīgais saullēkts, kas piepilda lidmašīnu aptuveni stundu pirms nosēšanās.

Dubaijā ielidojam ap 08.00 (izlidošana kavējās), monoraids aizved līdz pasu kontrolei un bagāžai. Pie pasu kontroles katrs tūrists saņemt 1GB SIM karti.

Ņemot vērā to, ka ir agrs rīts, jāpadomā, kāds ir plāns ar iečekošanos apartamentos/viesnīcā, jo lielākoties check-in sākas ap agru pēcpusdienu. Mēs izvēlējāmies paņemt dzīvokli caur Airnbnb Business Bay rajonā un sarunājām ar īpašnieku, ka varēsim bagāžu atstāt pie viņa, līdz varēsim pēcpusdienā iečekoties. Tas vismaz mums dod brīvākas rokas, kamēr gaidām. Ja šādas opcijas nav, iespējams, vērts paskatīties agrā check-in iespējas vai arī rezervēt numuriņu vienai dienai iepriekš, lai uzreiz var doties un atpūsties.

Paēduši brokastpusdienas, pastaigājam pa Business bay promenādi un varam jau doties uz apartamentiem. Ņemot vērā manu sagurumu, nolemjam līdz vakaram atpūsties. Aizejam vēl uz baseinu mazliet pasauļoties un vakars jau klāt. Saule janvārī noriet ap plkst. 18.00. Iestājoties tumsai, izlienam no savas “alas” un dodamies pa rajonu apskatīt debesskrāpjus tumsā. Vakariņās nolemjam izmantot vietējos ēdienu piegādātājus un pasūtām ēdamo uz dzīvokli.

Otrā diena

Mostamies agri (06.00 pēc LV laika, 08.00 pēc vietējā). Iemesls tam ir nevis mana dzimšanas diena (woop-woop), bet gan ieplānotā tūre pa Al Fahidi un tirgus rajonu. Caur airbnb norezervēju tūri ar gidu, kas mūs izvadā par Al Fahidi jeb Dubaijas vēsturisko kvartālu, ierāda arābu kafijas degustāciju, pārved ar abru pār Dubai Creek un izvadā pa Spice souk (garšvielu tirgus) un Gold souk (zelta tirgus). Vecpilsētā nobaudām luqaimat jeb vietējo našķi, kas līdzīgs maziem virtulīšiem, kas izmērcēti dateļu sīrupā un apbērti ar sezama sēkliņām. Tirgū nogaršojam arī kamieļa piena konfektes, nokaulējam un iepērkam mazliet safrāna. Kaulēšanās šeit ir nepieciešama, bet nu neesmu tāds cilvēks, kuram tas sagādātu prieku. Tad nu pirms ceļojuma jau biju sagūglējusi lietas, ko var iegadāties un to aptuvenās cenas, lai zinu izejas punktu, no kura man sākt kaulēšanos. Tirgū pārdevēji gana uzmācīgi, nāk virsū un ja pievērs kaut mazāko uzmanību, negribēs ļaut Tev atkāpties.

Vecpilsēta

Tūristu dekorācijas

Pēc trim izzinošām stundām tūre noslēdzas un mēs dodamies ieturēt pusdienas. Pēc vietējo ieteikuma izmēģinām laimi Arabian Tea House, kas atrodas tur pat Al Fahidi. Rezervācija šeit nav iespējama, tad nu nākas iestāties rindā, pierakstīties pie vietu ierādītājas un gaidīt, kad pienāks Tavs laiks. Mūsējais pienāca pēc aptuveni pusstundas. Ēdiens šeit ir gards, lielas porcijas un nepārsātinātas cenas. Pati vieta ļoti fotogēniska un apkalpošana tik sirsnīga.

Arabian Tea House

Galanti ieturējuši maltīti (cik nu tas ar mazu bērnu iespējams), dodamies izstaigāt vēderus pa blakusesošo Al Seef rajonu. Nepilnu 2 kilometru garumā gar kanālu ir izvietojies rajons, kas ir kaut kas starp veco un jauno Dubaiju. Atvērts 2018. gadā, bet ēkas celtas tā, lai izskatītos, ka atrodies 60to gadu Dubaijā. Ieturēts tradicionālais smilšu krāsas apmetums, arābu kultūrai raksturīgie ornamenti. Zem jumtiem slēpjas suvenīru bodītes, dažādu tautu restorāni, Starbucks un Baskin Robbins. Vakaros šeit notiek koncerti, izstādes un citas izklaidējošas aktivitātes.

Mazliet jau saguruši, dodamies mājās, lai atkal atpūstos. Vakarā Juris mani uzaicina vakariņās vietējā restorānā, lai nopūstu svecīti par vēl vienu nodzīvotu gadu.

Trešā diena

Expo diena. Šeit gari neizplūdīšu, jo Expo ir laicīgs un viena diena ir daudz par maz, lai tagad varētu ieteikt, kuri paviljoni ir must un kuri tādi nav.

Expo atrodas Dubaijas nomalē, kas speciāli uzcelts šim notikumam. Labā ziņa – tas neaizies nebūtībā kā daži olimpisko spēļu ciemati, bet gan pārtaps par 2020. apgabalu – jaunu Dubaijas dzīvojamo rajonu, kurā fokuss tiks likts gan uz inovāciju radīšanu un ieviešanu, gan uz atjaunojamiem resursiem.

Expo ir arī tālākais punkts, uz kuru ved metro (Dubaijā metro ir bez vadītāja, tādējādi priekšējais logs kalpo lieliskam skatam). Pie ieejas izstādē jāuzrāda vakcinācijas sertifikāts vai negatīvs tests un jāiziet somu kontrole. Teritorija ir milzīga, tāpēc talkā tiek ņemta karte, lai atzīmētu, kurus paviljonus apmeklēt (pirms tam esmu ievākusi informāciju no draugiem un blogiem, kuri dalījušies iespaidos). Mēs pa visu dienu apmeklējām tik 19 paviljonus, kam par pierādījumu kalpo Expo pase, kurā pēc katra paviljona apmeklējuma iespiež zīmogu. Pēc tumsas iestāšanās sākas vakara programmas – dejas, mūzika, koncerti, šovi. Expo ir arī bērnu karuselis, kurā Hanna var izbraukt pa velti. Viena diena pa maz, bet tas ir labāk nekā vispār neapmeklēt. Galvenais apbruņoties ar ērtiem apaviem.

Ceturtā diena

Diena, kurā nolemjam apskatīt Downtown jeb pilsētas centru. Gaisa līnijā no dzīvokļa, kurā esam apmetušies, līdz centram ir kādi 600 m, kamēr ar kājām tie ir 3 kilometri. Tas tāpēc, ka Dubaija ir viena liela automaģistrāle, kas nav īsti draudzīga gājējiem. Te grūti atrast mazas mīlīgas ieliņas. Tā vietā te ir milzīgas ielas ar šauru ietvi, ja paveicas. Bet mēs esam staigātāji un puse no ceļa ved gar promenādi, tāpēc dodamies ar kājām. Tikai vienā vietā rati bija jāuznes pa kāpnēm.

Sasniedzot centru, vispirms ienirstam kādas viesnīcas teritorijā (Palace hotel), kur var noķert instagramīgu kadru (tik es neesmu Instagram). Bet vieta ir arī skaista bildei priekš fotoalbuma. Ārā ir karsts, tāpēc paķeram ledus kafijas un tējas. Tālāk ceļš jau ved uz Wings of Mexico. Tā ir skulptūra, ko veidojis meksikāņu mākslinieks un skaisti nopozējot, tiec pie eņģeliskas bildes ar Burj Khalifu fonā. Tad seko divi varianti – nošļūkt ar slidkalniņu (jup, te blakus kāpnēm ir truba, kas Tev ieekonomēs laiku) vai nokāpt pa kāpnēm, lai dotos uz ezera un Buržas pusi. Un tad sākās vienas bildes uzņemšana pēc otras, jo te viss tik glīts. Ir dienas vidus, samērā karsts un cilvēku maz, līdz ar to nav jācīnās ar cilvēku pūļiem, ir kluss un pastaiga izvēršas gana laiska. Vakarā te ezermalu šturmēs cilvēki un pārdevēji.

Palace Hotel teritorija

Fonā Burj Khalifa

Downtown

Apskatījuši operu, zaļo zonu un centra ainavu, dodamies uz Dubai Mall.Te uzreiz jāsaka – nē, mēs nebijām pašā Burj Khalifā. To nolēmām vēl pirms ierašanās Dubaijā, bet pieļāvām iespēju, ka ja ļoti gribēsim – uzbrauksim. Negribējām. Lielākoties cilvēku masu dēļ, kas mēdz tur būt, manām bailēm no augstuma un arī tāpēc, ka nelikās jēdzīgi maksāt, manuprāt, samērā augsto ieejas maksu, lai redzētu Dubaiju no augstāka skatupunkta (zinājām, ka to realizēsim no Ain Dubai panorāmas rata).

Tad nu iemainījām pasaules augstāko celtni pret pasaulē lielāko tirdzniecības centru. Mērķis bija paēst, pastaigāt un sagaidīt vakaru, kad sāksies strūklaku šovs. Pāris stundu izstaigājuši, kaut ko arī nopirkuši, lēmām par labu strūklaku šovu skatīties no kādas kafejnīcas terases. Mums iepatikās L’ETO Cafe. Šovu var vērot arī, piemēram, no Apple store balkona. Pats šovs ir samērā īss (kādas 4-5 minūtes) un atkārtojas ik pa 30 minūtēm, tāpēc forši, ja var palikt uz vairākiem šoviem, jo katrs ir citādāks. Mēs, kamēr ēdām, redzējām četrus šovus. Ja negribas skatīties no Dubai Mall, tad var pulcēties arī gar ezermalu. Vienīgi tad īsākiem cilvēkiem varētu būt grūtāk redzēt pāri.

Strūklaku šovs

Opera

Naksnīgā ainava

Piektā diena

Pabrokastojuši, dodamies ar taksi uz Dubai Design District jeb D3. Kvartāls nav pārāk liels, bet tas tāds balzams manai dvēseli un pie reizes ir arī pa ceļam uz nākamo apskates objektu. Kvartāls ir speciāli veidots dizaina, kultūras un modes kopienai un tas sevī iekļauj gan start-upus, gan dizaina un luksusa modes zīmolus, gan restorānus un kafijotavas, gan mākslas instalācijas. Izstaigājuši un safočējuši, dodamies tālāk uz Ras Al Khor – savvaļas dzīvnieku rezervātu un mitrāju. Rezervāts izveidots 1985. gadā, bet aizsargājamas vietas statusu ieguvis 1998. gadā. Tās ir mājas aptuveni 266 dzīvnieku valsts sugām un 47 augu valsts sugām. Galvenie (vai vismaz populārākie) iemītnieki šeit ir flamingo. Tos var apskatīt arī no speciāli izveidotas platformas. Ieeja ir bez maksas. Priekšā sagaida sargs, kurš noprasa no kuras valsts esam un tad varam droši skatīties. Lai arī Covid laikā uz platformas atļauts uzturēties tik 2 cilvēkiem un ne ilgāk kā 10 minūtes (tāda ir vismaz oficiālā informācija), neviens to nekontrolē un neliek ievērot.

Karstums pieņēmies spēkā un tālāk dodamies uz Dubai Creek Harbour rajonu. No šejienes paveras skats uz centru un daļu Dubaijas panorāmas. Tiesa gan – ir mazliet dūmakains un skats nav izteikti skaidrs, toties dienas laikā šeit cilvēki laikam nedodas, kā rezultātā, visa promenāde ir mūsu rīcībā. Te ir izvietoti skaisti dizaina objekti, aktivitātes bērniem. Mums tā bija tāda miera oāze pēc dunošā Dubaijas centra. Ap saulrieta laiku vieta sāk atdzīvoties, jo cilvēki devušies ielās, restorāni atveras un rajons iegūst citu elpu.

Pēcpusdienu pavadām zem jumta un gaidām, kad iestāsies tumsa, jo tad plāns apmeklēt Global Village. Mazliet kaut ko esam papētījuši internetā, bet tāda īsta priekšstata mums nav. Un nezinu vai to var gūt, ja nav būts uz vietas. Ieejas maksa ir ap 4 EUR, bet iekšā, visticamāk, nāksies šķirties no vēl kādas summiņas. Būtībā tas ir tirgus, bet tāds fancy global tirgus. Teritorijā atrodas vairāki lieli paviljoni, kas pārstāv kādu valsti (Katara, Irāna, Ēģipte, Turcija, AAE u.c.). Zem katras valsts paviljona ir tirgus, kurā tad tirgo tai valstij raksturīgu apģērbu, smaržas, arī ēdienu. Kopumā gan piedāvājums ir ļoti līdzīgs. Izņēmums varbūt ir Āfrikas paviljons, kur tirgo visādus koka suvenīriņus un Krievijas tirgus, kur var nopirkt matrjoškas un “Baltijas” rotaslietas. Papildus valstu tirgiem, ir arī food street un citviet izvietoti ēdienu kioski. Viena no galvenajām atrakcijām – atrakciju parks ar dažādiem karuseļiem un iespējām tikt pie milzu plīša zaķa. Paralēli tam ir arī lielā skatuve, uz kuras notiek dažādi priekšnesumi. Beigās gan esmu jau manāmi sagurusi, jo tirgus un pārdevēji neļauj atslābt. Kopumā gan tas ir interesants un krāšņs piedzīvojums.

Sestā diena

Šodien beidzot uz jūriņu. Sākumā bija plāns doties uz kādu no publiskajām pludmalēm, bet tad padomājām, ka gribam lielāku komfortiņu un arī baseinu. Tad nu iepriekš biju apzinājusi pāris Beach clubus un izlēmām par labu Riva Beach Club. Ieejas maksa uz pāri 130 AED, vienam cilvēkam 75 AED, mazuļiem pa brīvu. Cenā ietilpst ļežaks un dvielis. Dažiem Dubaijas bucket-listā ietilpst kāds infinity pool, bet šoreiz tas nav mūsu sarakstā. Izvēlamies nomesties krēslos pie jūras. Ir arī divi apsildāmie baseini – pieaugušo un bērnu. Baseins tik silts, ka negribas līst ārā, kamēr jūrā es tik līdz ceļiem tiku. Hanna gan izdzīvojās pa abām ūdenstilpnēm non-stop, jo viņu nevarēja dabūt ārā ne no baseina, ne no jūras (zobi klab, bet ārā nu neparko). Arī ēdienu porcijas šeit ir milzīgas un garšīgas.

Ieķēruši mazliet iedeguma, vēlā pēcpusdienā dodamies tālāk. Lai tiktu ārā no Palmas, izmēģinām Palmas Monorail. Tas noteikti nav lētāk par taksi, bet interesantāk gan. Tad pastaigas nolūkos ar kājiņām, līdz nonākam uz Marina Walk. Te var redzēt slavenību zvaigznes (uz bruģa), dažādus lamborghini un maserati, mākslas zīmējumus, restorānus un panorāmu uz Ain Dubai, kas ir arī mūsu mērķis. Nostaigājuši gar pludmali, dodamies uz panorāmas ratu. Saulrieta stundā/-ās biļetes cena ir 180-250 AED, pārējā laikā – 130 AED. Saulriets gan ir labi ja trīs minūtes, tad nu jācer, ka kabīne uz to mirkli būs vismaz pusceļā uz virsotni, ja ne pašā augšā. Mēs izvēlējāmies ar ratu braukt vakarā, tādējādi aplūkojot naksnīgo Dubaiju. Pateicoties covidam, panorāmas rata kabīnē ir mazāk cilvēku – ja paveicas, variet pat būt vienīgie. Skats ir tiešām iespaidīgs un rats ik pa laikam apstājas, lai varētu uzņemt kādu foto, pajūsmot ilgāk.

Monorails

Pa kādai žirafei

Ain Dubai

Vakaru noslēguši un skaistas nots, dodamies pačučēt.

Septītā diena

Šo dienu biju atstājusi nesaplānotu. Nebiju droša, cik daudz apskatīsim, ko gribēsim redzēt vai ko negribēsim. Pamostoties mums bija manāms nogurums, tāpēc vispirms devāmies lēnās brokastīs uz blakus esošo viesnīcu. Paēduši, sakrāmējām koferus un nolēmām, ka šodien neko daudz nedarīsim. Plānā, ar ko varētu aizpildīt dienu bija gan Dubai Frame, ko atmetām, jo bijām jau Ain Dubai, gan Jumeirah mošeja, uz kuru negribējās speciāli braukt, gan Dubai Garden Glow, bet pēc youtube review sapratām, ka ko līdzīgu jau esam redzējuši citviet, gan akvārijs, ko neizvēlējāmies, jo esam bijuši citos akvārijos un atsauksmes par šo nepārliecināja. Tad sakrāvājušies un atpūtušies devāmies uz Madinat Jumeirah. Tā ir arābu stila luksusa minipilsēta, kurā ir gan 5 zvaigžņu viesnīca, gan tirgus, gan restorāni, gan skaisti skati. Te tirgus man patika daudz labāk nekā Deirā, jo mierīgāks un neuzbāzīgāks. Te var arī no samērā tuva attāluma redzēt Burj Al Arab un vakaros izbraukt ar abru pa kanāliem. Ļoti skaista vieta – tāda maza pērle.

fonā Burj Al Arab

Vakaru noslēdzām ar pastaigu uz Bay Square un vakariņām.

Noslēgumā… Dubaija mums ļoti patika. Pirms tam nebijām droši, ka šie “betona džungļi” būs mums, bet bija forši. Ziema ir izcils gadalaiks, kad šo pilsētu apmeklēt un tur darāmā vēl pietika vismaz nedēļai, neskatoties uz to, ka jau pirms brauciena zinājām, ka būs aktivitātes, ko noteikti negribam (piemēram, brauciens uz tuksnesi vai Skydivings). Nākamreiz vēl aizbrauktu uz Abu Dabī.

Secinājumi/ieteikumi:

Taksis Dubaijā ir lēts. Lētāk ķert uz ielas. Ar Careem vai Uber būs dārgāk. Takšus pilsēta arī stingri regulē un līdz ar to, ja taksī ir skaitītājs, nekādiem pārsteigumiem nevajadzētu būt. Mēs braucām gana daudz un ne reizi nepiedzīvojām kādu čē pē.
Dubaija nav pārāk draudzīga gājējiem, vismaz infrastruktūras ziņā. Lai gan cenšas. Jaunākajās vietās ir izbūvētas ietves, bet daudz kur tās vēl nav pabeigtas vai nav vispār. Bet autobraucēji ir ļoti laipni un kā gājējam cenšas dot Tev priekšroku.
Metro mēs pirkām Gold Card jeb zelta karti, jo tad Tu vari kāpt pirmajā vagonā, kurā parasti ir mazāk cilvēku. Reāli atmaksājās, jo, kamēr pārējos vagonos visi kā siļķes mucā, mums pat bija vieta, kur apsēsties.
Cienīsim vietējo ģērbšanās kultūru. Tas, ka Tu redzi, ka instagramā vai kur citur meitene pozē crop topiņā un mini, nenozīmē, ka tas tur ir pieņemami. Un tas, ka kāds nesen bijis tūrists saka: “Tā jau visi tur ģērbjas!” – neiztur kritiku. Lai arī Dubaija ir samērā liberāla, man ir svarīgi, ka nespļauju sejā viņu kultūrai. Un dažas tūristes bija apģērbušās daudz par vulgāru.
Ziemā vakari ir mazliet vējaini un dzestri – noteikti noderēs kāda jaciņa.
Cenu ziņā, man šī pilsēta nelikās traki dārgāka kā, piemēram, Rīga vai cita Eiropas galvaspilsēta. Protams, te var atrast šikus restorānus debesskrāju pēdējos stāvos, izbraukt ar luksusa klases auto vai jahtu, iepirkties zelta tirgū vai zīmolu veikalos, kas visu pasākumu sadārdzinātu. Arī restorānos, kur ir alkohols un to vēlēsies patērēt, visticamāk, tiks noteikta minimālā čeka summa (piemēram, 150 EUR). Bet pārtika veikalos, normālu kafejnīcu apmeklējums, transports utt. – normas robežās ir cenas.
Cik novēroju, ūdenspīpe tiek smēķēta, manuprāt, gandrīz jebkurā restorānā. Ja nav atsevišķas zonas, kur nesmēķē, tad jārēķinās, ka grūtnieces un bērnus, visticamāk, neielaidīs. Mums vismaz vienā vietā ieeju atteica, jo līdzi bija Hanna, savukārt grūtniecēm ar likumu esot aizliegts apmeklēt resotrānus, kur smēķē šišu, ja vien nav speciālas smoke-free zonas.

Saulainais Azūra krasts jeb ieskats Francijas rivjērā

23 septembrī, 202124 oktobrī, 2021Publicēts CeļojumsTagged Côte d'Azur, Ceļojums, Eze ciems, Francija, Francijas rivjēra, Monako, Nica, VidusjūraKomentēt

Ceļojums uz Azūra krastu jeb Côte d’Azur jeb Francijas rivjēru bija īpašs gan ar to, ka tas bija pirmais ceļojums kopš Covid ēras sākuma (pēdējais ceļojums pirms tam bija uz Berlīni, 2020. gada janvārī), gan ar to, ka pirmo reizi mūsu ceļojumam pievienojās meitiņa un ģimenes draugi.

Par labu Francijas dienvidiem izlēmām, jo vēlējāmies pagarināt vasaru (nezinājām, ka augusts būs iekāpis jau rudens kurpēs) un pabūt valstī, kurā vēl neesam bijuši. Papildus tam, sapratām arī, ka gribam pēc iespējas atrāk parādīt Hannai ceļošanas prieku.

Rivjēra gan sākumā nešķiet piemērotākais galamērķis ceļojumam ar 10 mēnešus vecu mazuli, jo gandrīz nekur un nekas nav līdzens, ietves (ja tādas vispār ir) ir gana šauras ratiem, smukie ciemati ar ratiem ir teju neizbraucami un septembrī vēl ir diezgan karsts. Bet, neskatoties uz to, ceļojums izdevās, Hanna uzvedās super un vispār mums nelikās, ka viņa ir baigais enkurs.

Ko tad mēs skatījām un baudījām?

Nica

Lidojums Rīga-Nica. Lidosta atrodas samērā netālu un pilsētas centrs ir sasniedzams ar 2. tramvaju (aptuveni 30 min), vilcienu no St Augustine stacijas, autobusu un, protams, taksi (t.sk. Uber taxi). Nevarētu gan teikt, ka izstaigājām pilsētu krustu šķērsu. Drīzāk apošņājām gaisu. Pabjām uz galvenās ielas, kas ir arī shopping street, vecpilsētu apskatījām, La promenade du Paillon redzējām un, protams, pagājāmies pa Promenade des Anglais un šo to apskatījām Pils kalnā (Colline du Château). No Pils kalna redzama Nicas pilsētas panorāma (tā kas parasti titulbilde ceļošanas blogiem un pinterestā). Tajā var paklaiņot pa celiņiem, kā arī var aplūkot, manuprāt, diezgan unikālu un interesantu (tiesa gan mākslīgi veidotu) ūdenskritumu. Kalnā var nokļūt pa kāpnēm, bet biju pirms ceļojuma noskaidrojusi, ka ir opcija arī uzbraukt ar liftu (tiem, kuri ar ratiem vai vāju sirdi – noderēs). Ieeju meklē pie Ascenseur du Chateau.

No Pils kalna var redzēt arī Angļu promenādi (Promenade des Anglais). 18. un 19.gs. angļu aristrokāti ziemas mēdza pavadīt Nicā. Lai labāk varētu baudīt skatu, angļi nosponsorēja promenādes izbūvi (~7 km). Tad nu tagad gan vietējie, gan tūristi var netraucēti ar distanci pastaigāties gar jūru.

Esot vecpilsētā un meklējot izcilus makarūnus, tad vērts iegriezties Angéa Nice. Košas vitrīnas, gardumgardi makarūni (8 EUR par 4 gab.) un laipna apkalpošana. Savukārt lūkojoties pēc gelato, varu ieteikt Azzuro Artisan Glacier un Fenocchio. Noteikti varētu vēl šur tur aiziet, bet nakšņojām Cap d’Ail, kas nav gluži blakus Nicai un atmetām arī domu par muzejiem, līdz ar to pilsētas apskatei kopumā veltījām dienu (sadalot to divās dienās).

Promenade des Anglais

Fotopunkts

Kalns ar ūdenskritumu, kas atrodas kalnā.

Fotopastkartīšu skats

Ieeja uz liftu, lai uzbrauktu Pils kalnā

Pa vecpilsētas ieliņām klaiņojot

Vieux Nice (Vecpilsēta), Clock tower

Nicas pludmale

La promenade du Paillon

Trāpījāmies krāmu (un mākslas) tirdziņā

Monako

Ņemot vērā, ka dzīvojām mazāk nekā 2 kilometru attālumā no Monako, tad uz šo pundurvalsti devāmies kājām. Nokāpām (nonesām ratus) no ārprātīgi augstām kāpnēm un bijām jau Monako. Covid laiks un maskas jānēsā gandrīz visur. It kā ejot pa ielu (ja vien tas nav public square vai kas tamlīdzīgs) nav jāvelk maksa, bet visi tāpat staigā tajās. Ienākot valstī, soļojam uzreiz uz Montekarlo. Izejam cauri centram, garām grezno jahtu piestātnei (ostai) un augšā pa kalniņu uz kazino. No 10.00-13.00 tūristi var apskatīt kazino iekštelpas (centrālo telpu un pāris slotu mašīnas). No plkst. 14.00 sākas naktsdzīve, jāievēro dreskods un ieeja par maksu. Blakus kazinčikam laukums ar kafejnīcām, strūklakām, grezno Hotel de Paris. Var pasēdēt (atsevišķu soliņu nekur nav) kafejnīcā (kafiju var izdzert pa 6 EUR, ja vien ir tāda vēlme) vai vienkārši pastaigāt un pavērot šiko auto parādi, kuru plūsma ir nemitīga.

Montekarlo kazino no ārpuses

Montekarlo kazino no iekšpuses

Pēcāk soļojam atkal lejup un dodamies paēst. Viens no vietējo favorītiem (tā vismaz saka) ir Marché de la Condamine (gastrotirgus?). Iekšpusē dažāda ēdienu izvēle, daudz vietējo un skaļas sarunas. Ja nekas tur tomēr neuzrunā (vai arī nav kur apsēsties) tad apkārt pa perimetru ir citas vietas, kur paēst.

Vēderus pieēduši, dodamies augšup uz Monako vecpilsētu. Pa ceļam piestājam foto punktā (milzīgs zelta rāmis ar skatu uz ostu un Montekarlo). Lai vēlreiz un padziļinātāk apskatītu šo valstiņu, kā arī atpūtinātu kājas, nolemjam izbraukt ekskursijā ar vilcieniņu. Biļete 10 EUR (bērniem līdz 2 gadu vecumam 0 EUR un var speciālā grozā ielikt arī salocītus ratus). Pēc brauciena (aptuveni 40 min) metamies vecpilsētas ieliņās skatīt tās un pirkt suvenīrus. Šajā reizē neapskatīts palika akvārijs (vismaz no iekšpuses).

Šikās jahtas

Fotorāmis

Monako katedrāle. Te ir apglabāta Greisa Kellija.

Robežkāpnes – augšpusē Cap d’Ail pilsētiņa, bet pakājē Monako.

Èze ciems

Dodoties uz Ezi ar sabiedrisko transportu (vai arī ar ko citu), galvenais nesajaukt Èze-sur-Mer (vilciens pienāk šeit) ar Èze village (te autobuss). Varētu likties, ka viena apdzīvota vieta, bet viena atrodas jūras krastā, bet otra krietni augšup kalnā (400 m v.j.l.). Dodamies uz Èze ciemu, kas ir viduslaiku ciems Francijas rivjērā. Senās ielas ir šauras un visādi ctādi apgrūtinošas, bet vecais ciems ir vienkārši burvīgs. Tiesa gan, te jāpiemin, ka esam laikā, kad tūrisms tikai sāk atkopties un man izdodas diezgan daudz foto noķert bez cilvēkiem un arī izbaudīt viduslaiku ciemata šarmu, bet parastā laikā šo ciemu šturmētu pensionāri no kruīza kuģiem vai citi tūristi, kas te ātri izbirst no autobusa un tikpat ātri arī izskrien cauri.

Lai pabaudītu skatu, var padzert kafiju kādā no cafe (atkal 4-6 EUR par kafiju), bet var arī doties uz Le Jardin Exotique, nopirkt biļeti pa 6 EUR, papildus redzēt eksotiskus sukulentus un palūkot rivjēru no augstāka skatupunkta.

Ieeja Eze ciema vecpilsētā

Tukšās ciema ielas. Covid ēras priekšrocība.

Citas lietas un vietas

Vienu savu ceļojuma dienu veltījām arī Antibes apmeklējumam. Tomēr pavadījām tur samērā īsu laiku un neatbilstoši daudz laika transportā uz un no Antibēm. Šeit var apskatīt vecpilsētu, turpat rokas stiepiena (drīzāk kāju gājiena) attālumā ir osta un pludmale. Vēl var apskatīt Pikaso muzeju un mēģināt izprast kāpēc Antibes bija iecienīta Ficdžeraldu pāra atpūtas vieta 20tajos gados.

Nav noslēpums, ka visvairāk Michelin zvaigznes restorānu ir tieši Francijā un daļa no tiem ir tieši Francijas rivjērā. Tomēr arī bez resnā vīriņa zvaigznes, ir ļoti daudz burvīgu vietu, kur baudīt gardum gardu ēdienu. Parasti pirms braucieniem, noskaidroju, kas no lokālajiem ēdieniem man jānogaršo. Tad nu šoreiz sarakstā iekrita socca (auna zirņu pankūka), Nikosijas salāti, pissaladière (pica/tarte ar sīpoliem, anšoviem). Papildu tam dzērām daudz rosé, ēdām kruasānus un gelato.

Parasti, esot jūras tuvumā, vēlētos arī pavadīt laiku pie ūdens. Tomēr šoreiz mums bija apartamenti ar baseinu un līdz pludmalei bija gabaliņš ko iet, līdz ar to pie jūras mēs bijām tik divreiz – vienu reizi, lai nopeldētos (Antibēs), otru, lai paskatītos uz ūdeni no krasta (Nica). Azūra krastā pludmales nav balti smilšainas (varbūt dažas privātās), bet ar gaišiem akmens oļiem nobērtas. Katrā vietā atradīsiet gan publiskās pludmales (piemēram, pašā Nicā, pie Promenade des Anglais), gan privātās jeb maksas. Cenas dažādas. Šikākajās pat 100 EUR par ļežaku un saulessargu.

Secinājumi/ieteikumi:

Francjas rivjēra un tās atrašanās klints malā un šaurie trotuāri ir apgrūtinoši vecākiem ar bērnu ratiem, bet, neskatoties uz to, visu izbraucām (dažviet gan rati bija jānes), visur tikām, sabiedriskajā transportā arī izgrozījāmies. Taksistiem auto krēsliņš nav jānodrošina, bet mazulīši bez tā pārvietoties gan nedrīkst. Tad nu var gaidīt uz taksi ar auto krēsliņu. Uber aplikācijā mums šoreiz nepiedāvāja atlasīt tādu iespēju, bet atstājām šādu info komentārā (vienu reizi gan taksists atcēla pieprasījumu :D). Vienu reizi īsu gabalu mērojām ar Hannu klēpī.
Pirms ceļojuma, blogos lasīju, ka Francija nav īpaši draudzīga bērniem (daudzviet nav bērnu ēdināšanas krēsliņi, nemaz nerunājot par bērnu tualetes istabām utt.) Jā, tualetes speciāli māmiņām ar bērniem nemanījām (bija viena ar diezgan netīru pārtinamo virsmu), bet krēsliņus gan vairumā kafejnīcu atradām. Un frančiem nu ļoooti patīk mazi bērni un daudzi koķetēja un sveicinājās ar Hannu.
Arī dzirdēts par frančiem un angļu valodu jeb tās neprasmi vai nerunāšanu. Francijas rivjēra laikam būs izņēmums, jo visās vietās ar mums labākā vai sliktākā līmenī tomēr sarunājās angliski. Tikai vienā kefejnīcā atbildēja franciski, bet ar laipnu un cieņpilnu atieksmi. Un ar vienu taksistu mierīgi sarunājāmies ar Google Translate palīdzību. Tāpat visa ceļojuma laikā, vietējie bija laipni, izpalīdzīgi un atsaucīgi.
Vilcieni pienāk un atiet laikā (biļetes visur pirkām uz vietas stacijās), autobusi – kā nu kurais. Viens pēc pusstundas gaidīšanas tā arī neatnāca, otrs nokavēja 20 min (bija sastrēgumi), kāds cits atnāca laikā. Padoms – pieturās ir uzlīmēti pavisam mazi QR kodiņi, ko var noskenēt un uzzināt, cik tālu gaidītais autobuss ir un uz cikiem tas būs klāt.
Ko atvest? Olīvas un visu ko citu, kas no tām veidots (ziepes, eļļu, tapenādes), lavandas izstrādājumus, rosé vīnu (cenas superlētas), makarūnus kādam īpašam mirklim mājās vai cilvēkam, franču aptieku kosmētika šur tur bija lētāka, nugas saldumus u.c.
Mēs gar Azūra krastu pārvietojāmies ar sabiedrisko transportu (vilciens, autobuss, tramvajs) un taksi. Mazākus gabalus mērojām ar Uber taksi. Ņemot vērā, ka mums apartamenti bija vairāk kalnā, tad tur izmantojām autobusu.
Šoreiz neapskatīts (bet gribēts) palika Villefranche-sur-Mer ciems, Cap-Ferrat pussala, Mentona. Kannas nebijām plānojuši apmeklēt un muzejus atstāsim citai reizei.

2 dienas Berlīnē. Ko darīt?

19 janvārī, 202029 jūnijā, 2022Publicēts CeļojumsTagged Berlīne, Berlīnes mūris, Ceļojums, Reihstāgs, Tiergarten, Vācija1 komentārs

Berlīnē reiz bija būts kaut kad jaunības gados, kaut kad nakts tumsā, piestājot pārnakšņot pa ceļam uz Beļģiju. Neskatoties uz to, ka Berlīne ir samērā tuvu, tā īsti nekad nebija manu vēlamo galamērķu sarakstā. Bet tad Ryanair ieraudzīju lētas biļetes un nodomāju “kāpēc ne?”. Daudzi paziņas par Berlīni izteicās gana pacilājoši, arī ceļojuma blogos informācija bija pilsētai glaimojoša. Tomēr nepameta sajūta, ka šī nav mana pilsēta un pirms metos pilsētā uz ilgāku laiku, nolēmu apostīt gaisu tajā uz nepilnām 3 dienām (pilnas divas un viens vakars). Tā teikt – izmēģinājuma apmeklējums. Ja patiks – braukšu vēl, ja nē – nu tad neko.

Ko tad īsti sadarīt, ja pilsētas apmeklējumam var atvēlēt 2 pilnas dienas?

Reihstāgs

No visām Berlīnes ēkām laikam tieši šī visvairāk simbolizē Vācijas vēsturi. 19. gs. beigās to uzbūvēja, tad tā pārcieta ugunsgrēku, tad Otrā pasaules kara bombardēšanu, līdz 20. gs. nogalē tā tika pārveidota un nu ir kļuvusi par vienu no modernākajām parlamenta ēkām. Lai tiktu Reihstāgā, apmeklējumam ir jāpiesakās iepriekš šeit vai arī var cerēt uz kādu no brīvajām vietām uz vietas (būdiņa pie Reihstāga, kur var pieteikties uz brīvajiem laikiem). Mēs veicām rezervāciju iepriekš online (aptuveni nedēļu pirms) uz konkrētu dienu un laiku. Tad saņēmu apstiprinājumu, ko tad izprintēju un uzrādīju pie ieejas. Izejot drošības kontroli, tiekam uzvesti augšā un tad jau ar audiogida palīdzību (tos augšā ir iespējams saņemt bez maksas) izglītojamies. Tā mums paiet aptuveni stunda. Augšā ir saulains, skats uz Berlīni brīnišķīgs un informācija, kas iegūta – vērtīga. Paralēli tam, no kupola varējām redzēt arī parlamentāriešus, kas sanākuši uz sēdi.

Lasīju, ka Reihstāgu apmeklē ļooti daudz cilvēku, tāpēc apmeklējumu labāk ieplānot brīvdienā, ziemā, uzreiz no rīta vai otrdienā.

Saulainais Reihstāgs

Berlīnes ZOO un Tīrgartens

Šis bija mans must-have. Esmu zvēru mīle un nekad neesmu iestājusies pret zoodārziem (ja vien tie darbojas ētiski), tāpēc šī zvēru dārza apmeklējums bija mans svarīgākais punkts. Vācijas vecākais un Eiropas lielākais zoodārzs nelika man vilties. 21 EUR par komplekso biļeti (zvēri + akvārijs) un esam iekšā. Žirafes, ziloņi, pandas, gorillas, putni un vēl, vēl, vēl. Mani, protams, ļoti sajūsmināja putnu māja. Akvārijs bija labs, bet pirmajā vietā man joprojām ir Valensijas L’Oceanogràfic. Kopumā zoo pavadījām aptuveni 4,5 h. Ēšana teritorijā nav superaugstā līmenī, tāpēc droši var paķert līdzi maizītes un dzērienu, ko nobaudīt kādā pauzē.

Berlīnes zoo atrodas Tiergarten teritorijā. Tīrgartens ir lielākā un zaļākā teritorija pilsētā un vietējie mīl tur pavadīt laiku. Ņemot vērā, ka parks stiepjas vairāk nekā 3 km garumā, var apsvērt velosipēda nomu, lai to izbraukātu un apskatītu. Velosipēdi nomai pieejami gandrīz uz katra stūra. Izvēlies tik tīkamāko un dodies ceļā. Mēs devām priekšroku Donkey Republic nomai. Jālejupielādē aplikācija, jāpievieno karte un aidā. Pirmās 30 min bija par brīvu ar kodu, ko var atrast uz velosipēdiem.

Ēdiens

Berlīne ir multinacionālu ēdienu paradīze. Turku kebabi, indiešu kariji, nepāliešu dumplingi, vācu currywursti, franču crepes utt. Nobaudījām gan currywurstu, gan šniceli, gan kebabu. Ja sanāk iegriezties KaDeWe, tad 6. stāvā ir plaša ēdienu zona, kurā arī var nobaudīt labu virtuvi. Vispār bija sajūta, ka iepirkšanās centros viņiem ir ļoti labi un daudzveidīgi food korti. Īpaša vieta, kas jāatzīmē – Markthalle Neun. Ceturtdienas tur ir Street food dienas. Vakarā tur sapulcējas ēdinātāji ar visdažādāko tautu virtuvi. Es izvēlējos peruāņu seviči, bet Juris tibetiešu damplingus. Saldajā – franču crepes. Atmosfēra, cenas un ēdieni pa pirmo. Jāatzīst gan, ka gājiens vakara melnumā pa Kreicburgu nebija nekāds omulīgais, bet tas pieder pie Berlīnes iepazīšanas.

Markthalle Neun

vafeles

tibetiešu ēdinātāji

vāciešu currywurst

turku kebabs

peruāņu seviče

Muzeji

Berlīnei ir pašai sava muzeju sala. Iespaidīgākais no tiem – Pergamonmuseum. Arī Berlīnes Doms atrodas uz šīs salas. Mēs apmeklējām DDR museum jeb VDR muzeju (tieši otrpus salai), kur var iepazīties ar Austrumvācijas komunistu režīma laika sadzīves priekšmetiem. Mums šis muzejs likās gandrīz kā savējais, jo daudzas rotaļlietas, interjera priekšmetus utt. atceramies redzējuši savā bērnībā. Arī priekšstats kā dzīvoja tajos laikos mums jau ir. Bet tūristiem no citām zemēm, kuriem Berlīne ir tālākais apmeklētais punkts uz ziemeļiem, muzejs bija sava veida eksotika. Secinājums – dzīve Austrumberlīnē varētu būt līdzīga dzīvei LPSR, bet tikai augstākā līmenī. Muzejā var iekāpt gan “Trabant” markas automašīnā, gan apskatīt tā laika iekārtoto dzīvokli. Muzejs ir pietiekami interaktīvs. Savas 2 stundas muzejā pavadījām.

VDR muzejs

Austrumberlīnes dzīvoklis

“Trabant”

Berlīnes Doms

Par un ap sienu

Berlīnes mūri uzbūvēja 1961. gadā un tas bija traumējošs notikums berlīniešiem. Mūra siena sašķēla daudzas ģimenes un attiecības. Siena atdalīja Berlīni teju 30 gadus un daudzi cilvēki šo gadu laikā mira, mēģinot pārbēgt Rietumberlīnes pusē. Berlīnes mūra fragmenti ir atrodami Potsdamas laukumā. Savukārt Šprē upes kreisajā krastā ir apskatāms 1,3 km garš mūra fragments, kas zināms kā East Side Gallery. Tāpat pilsētai cauri vijas bruģēta līnija, tur kur kādreiz bijusi siena. Slavens ir arī Čārlija kontrolpunkts (Checkpoint Charlie). No kādreizējā kontrolpunkta gan palicis tikai pāri būdas modelis. Lai labāk saprastu mūra nozīmi, iesaku noskatīties kādu dokumentālo filmu. Mēs skatījāmies šo.

Mūra fragments

Čārlija kontrolpunkts

Secinājumi/ieteikumi:

Aptuvenās izmaksas: 50 EUR lidmašīnas biļetes turp-atpakaļ abiem diviem, 250 EUR viesnīca Berlīnes centrā (Mitte rajons), 15-20 EUR par streetfood ēdienu divām personām (kebabs, currywurst, ēdiens Markthalle Neun), 15-25 EUR par pamatēdienu restorānā, izbrauciens ar kuģīti – 16 EUR no personas, DDR (VDR) muzeja apmeklējums 10 EUR no personas, zoo dārza (tiergarten) apmeklējums 21 EUR no personas, velosipēda noma 2-3 EUR stundā, metro (U-bahn) biļete 2,90 EUR (AB zona, derīga 2 stundas).
Ja brauc uz Berlīni šopingā, tad janvāris tam ir labs laiks – daudz veikalu, labas atlaides. Daudz veikalu gan Alexanderplatz, gan Berlin Mall pie Potsdamas laukuma, gan uz Friedrichstraßes. Vairāk luksusa zīmolu – KaDeWe un uz Kurfürstendamm ielas/bulvāra.
Pēc lokālo paziņu ieteikumiem: šniceli vērts nobaudīt Lutter und Wegner, currywurst – Curry 61, kafiju, brokastis un atmosfēru – House of small wonder.
Uz Zoo vērts paņemt līdzi savas maizītes, aukstā laikā – savu termosu ar siltu dzērienu. Ir arī bistro tipa restūzis, bet ēdiens izskatījās pārcenots un vidējas kvalitātes.
Berlīne nav tāda glamūrīgā un smukā metropole. Ielas samērā netīras, ēkas apķēpātas, necentra rajonu metro ar neomulīgu kontingentu. Kopumā mums Berlīne patika, bet par sapņu pilsētu nekļuva.
Lai apskatītu maksimāli daudz, tomēr vajadzētu izmantot metro vai velosipēdu, jo staigāšanai pa pilsētu attālumi ir lieli. Mēs dienā mērojām ap 15-18 km, bet papildus tam izmantojām transportu.

Ko redzēt Melnkalnes piekrastē?

30 septembrī, 201910 decembrī, 2020Publicēts CeļojumsTagged Budva, Ceļojums, Kotora, Lustiča, Melnkalne, Perasta, Skadaras ezersKomentēt

Jau rakstīju par to, ko izbaudīt Dubrovnikā Horvātijā, kur mūsu ceļojums arī sākās. Turpinājām to pa Bosniju un Hercegovinu, bet noslēdzām Melnkalnē. Melnkalnes apskatīšanai izvēlējāmies tās piekrasti, jo to raksturo skaisti kalni, serpentīnu ceļi, smaragdzaļš ūdens un vairākas romantiskas cietokšņpilsētas.

Šeit var aplūkot mūsu maršrutu. Tā garums vienā virzienā ap 170 km, bet katru dienu veicām citādu maršrutu, jo ik vakaru atgriezāmies Klinci Village Resort (perfekta vieta, lai aizbēgtu no burzmas, gūtu mieru un vērtos jūrā un olīvkoku birzīs). Jāņem vērā, ka Latvijā (vai kādā citā valstī) šādu attālumu var mierīgi mērot divās, divās ar pusi stundās. Šeit tas prasa aptuveni 4-4,5 stundas, jo maksimālais ātrums nepārsniedz parasti 60-80km/h un ceļi ir patiesi līkumaini.

Kotora un tās līcis

Oh, ahh, oooo… tās ir skaņas, ko izdodu ieraugot Kotoras līci. To noteikti var dēvēt par vienu no pasaules skaistākajiem un gleznainākajiem līčiem. To arī dēvē par Eiropas vistālāko dienvidu fjordu. Savukārt pilsēta Kotora, kas atrodas tā krastā ir Melnkalnes pērle. Tā ir sena jūrnieku un tirgoņu pilsēta, kuras vecākā daļa ir iekļauta arī UNESCO. Vecpilsēta ir ļoti labi saglabājusies, ar piemīlīgi šaurām ieliņām un raibum raibiem kaķiem.

Processed with VSCO with c1 preset — Kotoras līcis

Ņemot vērā to, ka vecpilsēta ir samērā kompakta, tūristu skaits uz kvadrātmetru pārsniedz manu komforta zonu. Mums gan “paveicas” ar vājprātīgu lietusgāzi pus dienas garumā, tāpēc, iebraucot Kotorā vēl kārtīgi gāž un tūristi ir saspiedušies mazajos krodziņos. Mēs arī. Bet uzreiz, kā lietus mitējas, metamies uz vecpilsētu. Un tiekam atalgoti par slapjajām kājām ar to, ka vecpilsēta ir gandrīz tukša. Tukša (!!). Tiesa gan, pēc 15 minūtēm tūristu jau ir vairāk un vēl pēc 30 minūtēm viņu ir, ka biezs. Iemeslu gan atrodam ātri – beidzot pietauvojies kruīza kuģis. To noteikti vērts ņemt vērā, ieplānojot apmeklējumu šeit un censties apskatīt pilsētu, kad tajā ir piestājis tikai viens kruīza kuģis. Grafiku var apskatīties šeit.

Kotora lieliski izskatās no augšas. Un To var realizēt, uzkāpjot pa Svētā Ivana cietokšņa trepītēm. Jāņem vērā, ka tur ieejas maksa var būt un var arī nebūt. Lasīju, ka ieejas maksa pērn bija 2 EUR, šogad 8 EUR (tāda ir norāde pie ieejas vārtiem), bet ņemot vērā, ka tikko bija lijis – mums ieejas maksa nebija vispār. Domāju, ka cenu viņi uzliek no tā brīža tūristu daudzuma pilsētā.

Skats no augšas tiešām ir skaists. Mēs gan līdz pašai augšai neuzkāpjam, jo kāpnes ir slidenas un man ir besis. Bet arī pusceļā paveras skats uz oranžiem dakstiņu jumtiem un Kotoras līci.

Perasta

Arī Perastas pilsēta atrodas Kotoras un Risano līča krastā (atdala abus šos līčus un atrodas 11 km no Kotoras). Tajā ir tikai viena galvenā iela, kas ved gar ūdens malu. Vienā pusē sagūlušas kafejnīcas, bet otrā – vecpilsēta. Pilsēta nav liela. Oficiāli – mazliet virs 200 iedzīvotājiem. Cilvēku masu veido, protams, tūristi. Populārākie apskates objekti gan nav pašā pilsētā, bet pārsimts metrus tālāk – uz salām. Uz katras salas pa baznīcai, uz kurām tad var aizbraukt ar boat taxi. Venēcieši ir atstājuši savu ietekmi uz pilsētiņu, tāpēc tajā jūtama mazliet itāliska gaisotne. Pilsētas apskate prasa aptuveni 1-2 stundas + maltītes ieturēšana.

vecpilsētas iela

apelsīnkoks

Perastas balkoniņš

Budva

Vēl viena piekrastes pilsētiņa – saucama arī par Melnkalnes Rivjēru. Šis ir vispopulārākais kūrorts Melnkalnē un ir ļoti iecienīts krievvalodīgu tūristu vidū. Ļoti rosīgs un samērā piebāzts. Gar jūras krastu ved promenāde, uz kuras ir dārgāki un lētāki pludmales bāri un restorāni. Promenādes galā – Budvas vecpilsēta. Tiek uzskatīts, ka Budvas vecpilsēta agrāk atradās uz salas un to ar pārējo Melnkalnes daļu tikai vēlāk savienoja zemes strēle. Vecpilsēta ir ļoti skaista. Arī mazas un romantiskas ieliņas, nelieli suvenīru veikaliņi un kompaktas kafejnīcas. Pārējā Budvas pilsētā redzami tipiskas viesnīcas un apartamenti. Budvas pilsētas teritorijas daļā ietilpst arī Svētā Stefana sala, kas gan realitātē ir šika pieczvaigžņu hoteļa teritorija. Viesnīca ir investējusi šajā teritorijā un atjaunojusi pussalu, tāpēc ieejas maksa tajā arī ir diezgan liela – 20 EUR. Bet, ja nevēlies maksāt par ieeju tur, tad vēl ir iespēja noīrēt pludmales setu jeb sauļošanās vietu turpat, ar skatu uz Sveti Stefan pussalu par nieka 100 EUR.

Budvas baznīca

Vecpilsēta

Škodras ezers (Skadar lake)

Skadaras ezers ir lielākais ezers Balkānos. 2/3 pieder Melnkalnei, atlikusī trešdaļa – Albānijai. Ezers ir ļoti tuvu piekrastei. Melnkalnes pusē ir izveidots nacionālais parks, uz kuru tad arī dodamies. Protams, vislabākais veids kā apskatīt ezeru ir laiva. Laivu noma ar gidu un visu pārējo notiek vietā ar nosaukumu Virpazar. Tūres ilgumi dažādi – 2, 3 vai 4 stundas. Cenas: 10-15 EUR, atkarībā no cilvēku skaita laivā. Mums pilnībā pietika ar 2 stundām, kuru laikā devāmies laiskā izbraucienā un redzējām plašo ezeru, kalnus aiz tā un vairāku sugu putnus.

Pastaigu takas Lustičā

Melnkalne ir kā radīta tiem, kuriem patīk haikot. Mēs dzīvojām uz pussalas ar nosaukumu Lustiča. Pussala ir 47km² liela un uz tās atrodas vairāk nekā 40 baznīcas (tiesa gan vairums tādas pussagruvušas). Pussala vēl ir diezgan autentiska, jo ir saglabājušās gan baznīcas, gan villas, gan mūri. Naktī var dzirdēt gaudojam šakāļus (bez panikas – tie no cilvēkiem baidās). Ja paveicas, var ieraudzīt arī kādu mangustu. Pussalā ir ļoti daudz olīvu biržu. Tā teikt – tāda itāliska lauku sajūta Melnkalnē.

To, ka šī pussala ir piemērota pastaigām, apliecināja arī 2 ukraiņu kungi, kurus paķērām ceļa malā, braucot vienu vakaru uz savu resortu. Abiem ir diezgan liela pieredze ceļošanā un šajā reizē viņi nolēma nakšņot Lustičas līča pludmalē un doties pārgājienos pa takām. Feini, vai ne?

vīnogu raža

vecās villas šarms

Secinājuma/ieteikumi:

Noteikti kaut mazliet sagatavoties kāpienam Sv. Ivana cietoksnī Kotorā. Uzvilkt vismaz kedas vai botes un paķert līdzi ūdeni. Daudzi kāpj flip-flopos un bez ūdens un tad brīnās, kāpēc pēc pirmajiem 200 pakāpieniem sirds klapē un kājas sāp.
Vieta, kur Kotorā gardi un lēti paēst – BBQ Tanjga ģimenes krogs. Grillēta un cepta gaļa, lielas porcijas par pāris eiro. Nav nekas fancy, bet tik tūristīgā pilsētā kā Kotora tā ir laime atrast, ko tik jauku.
Brauciet prātīgi un veltiet visu uzmanību ceļiem. Vietējie apdzen neapdomīgās vietās, savukārt Waze rāda 80km/h tur, kur var reāli pabraukt tik uz 40 km/h. Un, protams, rēķiniet divreiz ilgāku laiku ceļā nekā pierasts Latvijā.
Melnkalne ir diezgan netīra (Balkāni kā tādi neizceļas ar kārtību) un cilvēki tādi paslinki, bet kā saka citi – Melnkalne no visām Balkānu valstīm ir less Balkans.
Diezgan viegli var iztikt ar krievu valodu. Es pat teiktu, ka vieglāk nekā ar angļu valodu.
Aptuvenās izmaksas: Village Resort 300 EUR, mašīnas īre ap 45 EUR dienā, stāvvieta Perastā 5 EUR uz visu dienu, ēdiena izmaksas – ap 8-10 EUR pasta/pica/risotto, ap 15 EUR otrie gaļas ēdieni, zivs ap 35-40 EUR/kg, Aperol Spritz ap 7-9 EUR, kafija ap 2-3 EUR, saldējums 1 scoop for 1 EUR, + lidmašīnas biļetes. Mēs lidojām uz un no Dubrovnikas, bet vasaras sezonā ir arī čārteri uz Tivatu.

Padārgā Adrijas jūras pērle Dubrovnika. Ko tur redzēt un darīt?

25 septembrī, 201929 jūnijā, 2022Publicēts CeļojumsTagged Adrijas jūra, Balkāni, Ceļojums, Dubrovnika, HorvātijaKomentēt

Lai arī esmu vairāk ziemeļu piekritēja, rudens iestāšanos nolēmām baudīt Balkānos. Galvenokārt jau tāpēc, ka tajos nekad nav nācies būt un ceļojumu aprakstos tie tiek aprakstīti tik kārdinoši. Maršruts Rīga-Dubrovnika-Bosnija un Hercegovina-Melnkalne-Rīga. Biļetes tiešajam lidojumam uz Dubrovniku iegādājāmies jūlija sākumā, bet ceļojumā devāmies septembra otrajā pusē, kad tur sola vēl gana siltu laiku, bet tūristu sezona jau manāmi iet uz galu.

Parasti virsrakstā galamērķi cenšos aprakstīt ar kādu asociatīvu vārdu un vairumā gadījumu tas ir diezgan pozitīvs. Tomēr domājot par Dubrovniku, pirmais kas nāca prātā bija “overpriced”. Kāpēc tā? Dodoties uz Londonu vai Stokholmu, Tu jau sagaidi, ka pilsēta būs dārga, bet dodoties uz Balkāniem, Tu to negaidi. Zinu, ka Dubrovnika ir kārtīga tūristu pilsēta (pērn to vien apmeklēja 1,2 miljoni tūristu), tāpēc saprotams, ka tā būs dārgāka, bet ne jau trīs reizes dārgāka par, piemēram, Horvātijas galvaspilsētu Zagrebu. Vietējie saka, ka Dubrovnikā ir augstākais dzīves līmenis no visām Horvātijas pilsētām, nav bezdarba problēmas un pilsētā neesot neviena bezpajumtnieka. Bet ne par cenām un labklājību ir stāsts. Stāsts ir par to, ko darīt un ko redzēt šajā Adrijas jūras ieskautajā pilsētā.

Horvātijā ierodamies jau vakarpusē. Uz naktsmājām, ko esam norezervējuši Airbnb, braucam, izmantojot Uber aplikāciju. Ja jāizvēlas starp taksi parasto vai ūber taksi, droši ņem otro, jo tā sanāks ietaupīt. Ceļš no lidostas uz pilsētu ir kādi 30-35 EUR, bet mēs paliekam pāris kilometrus pirms Dubrovnikas, tāpēc mums kādi 20 EUR. Airbnb apartamenti atrodas ļoti skaistā vietā un 10 minūšu gājiena attālumā ir līcis ar pludmali un vairākām kafejnīcām. Sagaidījuši saulrietu, dodamies baudīt vietējo ēdienu.

Ēdiens

Balkāni mani pārsteidza ar savu virtuvi. Es to tiešām izbaudīju un ne reizi neilgojos pēc saviem kartupeļiem ar biezpienu. Esot šajā pusē, noteikti jābauda melnais risotto ar jūras mošķiem, mīdijas dažādās mērcēs (piemēram, buzara). Tāpat populāra ir jēra gaļa, ko mēs gan neēdam, teļa gaļa un ņemot vērā Itālijas tuvumu, horvātiem ir arī laba itāļu virtuve. Saldajā – vietējais deserts rozata (vietējā variācija par Crème Brulee), bet dienas karstumā – saldējums. Un, protams, vīns. Daudz vīna.

Dubrovnik cake

rozata deserts

saldējums

melnais risotto

Pēc vietējo ieteikumiem, vienam vakaram norezervējām galdiņu King Konoba, kas atrodas pāris kilometrus no Dubrovnikas. Vārds “konoba” šeit raksturo ģimenes restorānu, kas piedāvā ļoti labu ēdienu par draudzīgāku cenu (atšķirībā no fancy restorāniem jūras krastā). King Konoba ir atvērts tikai vakariņu laikā. Iemantojot arvien straujāku popularitāti, dabūt galdiņu var nebūt tik viegli (bieži vien jau nedēļu uz priekšu viss esot pilns), tāpēc ļooooti iesaku to rezervēt labu laiku iepriekš. Tagad arī saprotam kāpēc. Ēdiens un apkalpošana bija patiešām tip-top. Zivju plate diviem bija fantastiskākā plate, ko esmu ēdusi. Perfekts tunča steiks, izcils jūras asaris, gardas garneles, labi pagatavots lasis, astoņkājīši un kalmāri. Om nom nom.

Savukārt vecpilsētā ir daudz labu saldējuma bodīšu. Viena no tādām “Sladoledarna”, kas atrodas uz galvenās ielas jeb Stradun.

Vecpilsēta (un pārējā pilsēta)

Vecpilsētas apskate, protams, ir pašsaprotama, jo tās dēļ daudzi tikai brauc. Īpaši tagad, kad pilsētas popularitātes līmeni pacēlis seriāls “Game of Thrones”. Vecpilsēta nav liela un ir samērā ātri izstaigājama.

Piebildīšu, ka Dubrovnika ir nošķirta no pārējās Horvātijas – pirmkārt, tā atrodas pašā, pašā galā, otrkārt tā ir nošķirta burtiski, jo, lai tiktu līdz Dubrovnikai no, piemēram, Zagrebas, tad būs jāšķērso Bosnijas un Hercegovinas robeža, jo valsts 17. gs. pārdeva daļu savas teritorijas osmaņiem, tādējādi pasargājot sevi no venēciešu uzbrukuma.

Pilsētas mūri

Skats no kāpnēm

Pilsētai ir nācies aizsargāties diezgan daudz, tāpēc to apjož vareni mūri. Tie ir pilsētas simbols un pilsētas viesi var doties pastaigā pa tiem. Cena kaut kur 20 EUR, bet pērkot Dubrovnik Card, ieejas maksu sedz šī karte.

ielas, ieliņas

Pilsētas mūri un osta

Ieeja vecpilsētā ir pa Piles (galvenie) vai Pločes vārtiem, kuri tad ved arī uz galvenajiem apskates objektiem – Onofrio Lielo strūklaku, Franciskāņu klosteri, Rektora pili, katedrāli u.c. Galvenā iela ir Stradun, kuras malās tad arī ir izvietojušies veikaliņi un kafejnīcas. Ieliņā pa labi no tās (ja skatās no Piles vārtu puses) pārsvarā ir suvenīru veikaliņi, bet pa kreisi – mazas kafejnīcas un restorāniņi.

Bildē: Juris uzkāpis uz pakāpiena (sauvas Maskeron) pie sienas, kas atrodas Stradun ielas sākumā. “Leģenda” vēsta, ka tas, kurš uzkāps uz pakāpiena (kurš patiešām ir ļoti mazs un slidens), noturēs līdzsvaru, novilks un atpakaļ uzvilks kreklu nenokrītot no tā, sagaidīs lielu mīlestību. Līdz ar to ik pa laikam uzrodas kāds entuziasts, kurš to cītīgi mēģina izdarīt. Sekmīgu rezultātu gan neredzējām.

No paša rīta ir iespējams noķert kadru bez cilvēkiem. 20 minūtes vēlāk vārtus šturmē tūristu pūļi.

Pločes vārti

Pilsētai skarbs laiks bija 90-to gadu sākums, kad tajā norisinājās karš. Šajā laikā pilsētu bombardēja ne pa jokam. Bumbas un šāviņi sagrāva vairāk nekā pusi ēku. Vecpilsētā ir arī karte, kurā atainotas ēkas, kurām tika uzmesta kāda bumba. Bet pateicoties UNESCO un ES, pilsēta ātri vien atguvās un ēkas atjaunoja. Interesants fakts, ka UNESCO pilsētu nodrošināja ar oranžiem dakstiņu jumtiem, līdz ar to sagrauto ēku jumtus tagad rotā šādas krāsas jumts. Savukārt, ja pilsētā redzi ēku ar dzeltenu dakstiņu jumtu, tad tā kara laikā, visticamāk, palika neskarta.

Onofrio Lielā strūklaka

Kaijaku piedzīvojums

Viens no veidiem, kā izbaudīt dzidri zilo ūdeni un pilsētas mūrus, ir došanās kaijaku izbraucienā. Šādas tūres ir diezgan populāras, jo apvieno aktīvo atpūtu ar iespēju uzzināt par pilsētu ko jaunu. Tās var rezervēt daudzviet internetā, bet mēs izvēlējāmies rezervēt piedzīvojumu Airbnb. Cena svārstās no 25-50 EUR par aptuveni 3 h tūri. Izvēlējāmies tūri, balstoties uz citu Airbnb lietotāju atsauksmēm un par to samaksājām 28 EUR katrs. Diemžēl konkrētajā dienā solīja sliktu laiku, tāpēc no atbildīgās personas laicīgi tika piedāvāta iespēja no piedzīvojuma atteikties un saņemt atpakaļ naudu. Mēs tomēr piekritām, jo tiešām gribējām kaijakot. Tūri vadīja feins gids. Programmā bija paredzēts doties apkārt Lokrum salai un tad uz Beach Cave, bet vēja dēļ salai apkārt nedevāmies, tā vietā devāmies gar to. Savukārt, kamēr atradāmies Beach Cave un snorkelējām, uznāca arī negaiss, kā rezultātā mūs eskortēja laiva un mums nācās 20 minūtes cītīgi airēties atpakaļ. Mums ar Juri tas bija riktīgs piedzīvojums, jo viļņi lieli, lietus gāž un mēs sajūsmā. Vētras dēļ beigās gan 3 stundu vietā mums sanāk nepilnas divas, tāpēc organizatori uzreiz piedāvā atgriezt visu naudu, kas man liekas ļoti jauks žests. Noteikti vērts ļauties šādam piedzīvojumam, jo 3 stundu laikā var gan rokās paņemt jūras ezi, gan apskatīt Lokrum salu, gan pabūt Beach Cave, gan redzēt pilsētas mūrus.

laiks kayakot!

laimīgi

Skats no augšas

Bildei kā no pastkartes vajag labu skatupunktu. Tādu var iegūt, vērojot pilsētu no augšas. Mazliet augstāk par zemi var nokļūt, dodoties jau iepriekš minētajā pastaigā pa pilsētas mūriem. Vēl ir iespēja uzbraukt ar Cable Car augšā kalnā. Ja cena liekas par augstu (ap 24 EUR par 3 minūšu braucienu augšup un 3 minūšu braucienu lejup), kalnā var arī kāpt. Tas prasa aptuveni 45 minūtes. Savukārt slavenākais skats (kas rotā arī šī raksta cover foto), ir meklējams aptuveni 2 km attālumā uz dienvidiem no pilsētas.

Salas, saliņas

Horvātija var lepoties ar vairāk nekā 1000 lielākām un mazākām salām. Arī Dubrovnikas piekrasti rotā pāris salu puduri. Tuvākā no tām – Lokrum sala, kas ir arī dabas rezervāts. Tā atrodas aptuveni 600 m attālumā no pilsētas un uz to kursē gan prāmis, gan boat taxi, kā arī uz to var aizairēties ar kaijaku. Pastāvīgo iedzīvotāju tur nav, bet pāvi gan tur esot. Ir arī pa kādai smukai pludmalei un pilij. Populāra ir arī Elafites sala – uz šejieni vairākas reizes dienā kursē prāmis un motorlaivas. Ciprešu meži un klasiska salas ainava.

Secinājumi/ieteikumi:

Pilsēta ir dārga – ieskatam: lietus pončo ap 4 EUR, ūber taxis nepilniem 10km – 20 EUR, suvenīri (piemēram, lavandas maisiņi, eļļas utt.) dārgāki nekā, piemēram, Zagrebā.
Vecpilsētā ir daudz strūklaku, no kurām droši var papildināt savu ūdens pudeli. Un tādā karstumā tas jādara bieži.
Noteikti vērts izmantot kādu no daudzajām Walking tour. Maksā ap 15-20 EUR un tiešām vērtīga informācija par pilsētu.
Ir divi (manuprāt) bāri, kas atrodas uzreiz aiz mūriem jeb ar skatu uz jūru un ar jūru zem kājām. Šie bāri atrodas tur, kur veda ārkārtas izejas uz jūru un norādes nav visnotaļ izteiktas, tikai kaut kāda norāde “Cold drinks”. Vērts pameklēt, ja vēlme baudīt lielisku skatu, īpaši saulrieta laikā.
Manuprāt, labākais laiks, kad apmeklēt pilsētu – maijs vai septembris (ja grib sauli un vēl peldēt) vai ziema, ja grib maz tūristu un skatīt pilsētu.
Pat nedomā doties uz pilsētu ar mašīnu – stāvvietas dārgas (un labi, ja būs vispār vieta, kur noparkoties). Labāk izmanto taksi vai K2 spēku.
Mēs neizmantojām, jo neesam betona pludmaļu fani, bet var atrast arī kādu pludmali, kur ir olīši vai parupjāka smilts. Tik jāiet un jāmeklē, jo pludmales ir pieejamas visiem.

Boloņas virtuve un Sanmarīno mākoņi

17 jūnijā, 201910 decembrī, 2020Publicēts CeļojumsTagged Boloņa, Ceļojums, Itālija, Riminī, San Luca, SanmarīnoKomentēt

Itālija noteikti ir viena no manām iecienītākajām valstīm, tāpēc uz to devāmies trešo reizi. Šoreiz vēlējāmies vairāk izbaudīt Itālijas virtuvi, tāpēc izvēle krita par labu Boloņai. Lai arī Neapole bija otrs variants, lidojuma pieejamība no Kauņas bija tas, kas Neapoli lika atstāt citai reizi. Kā arī – vēlāk iedziļinoties, sapratām, ka pie reizes paķersim pundurvalsti Sanmarīno.

Lidojums bija ieplānots maija beigās, kad laika prognozei vajadzēja būt ideālai. Tomēr divas no četrām dienām mēs tikām lutināti ar lietutiņu. Tas nekas, ceļojums jābauda tāpat.

Pirmā diena

Boloņā ielidojam pēcpusdienā. Un gastronomiskais ceļojums var sākties. Lidostā apēdam diezgan labu panīnī un nopērkam loterijas biļetes, kas izrādījās laimīgas. Tālāk ar autobusu uz centru. 5 minūšu gājiena attālumā ir mūsu Airbnb dzīvoklītis, kurā tad veiksmīgi iekārtojamies. Mazliet atpūšamies un dodamies iepazīt Boloņu. Uzreiz sākam ar shopping streetu jeb Neatkarības ielu. Pirmais, kas piesaista uzmanību – pasāžas. Boloņa noteikti ir pasāžu galvaspilsēta. Tās sedz trotuāru visā tā garumā un liek pastaigas laikā visu laiku pavērst augšup acis. Pasaulē garākā pasāža tieši esot Boloņā (bet par to vēlāk). 😊

Pasāžas

Galvenā iela ved arī uz galvenajiem apskates objektiem. Pirmais apskates objekts Neptūna strūklaka, tam seko centrālais laukums jeb Piazza Maggiore, kam blakus iekārtojusies San Petronio bazilika. Staigājot pa Boloņu, mājas ir dzeltenīgi oranžā krāsā, kas to visu padara tik itālisku.

Piazza Maggiore

Vakars

Negaiss nāk

Tūristi gāž riņķī

Dienai ejot uz galu, nopērkam vēl vietējos saldumus un piestājam iedzert aperolu un uzēst uzkodas

Otrā diena

Nākamajā dienā līst. Bet mums ir plāns, tāpēc dodamies to pildīt. Neskatoties uz to, ka ārā laiks ir tāds pelēcīgs un slapjš, gelato ir neiztrūkstošs. Veronā iemīlējos mandarīnu gelato, bet kopš tās reizes nekur citur man nav izdevies tādu atrast. Tāpēc liku lielas cerības uz Boloņu, kur gāju gandrīz katrā gelatērijā, kur ar acīm meklēju kāroto. Aiztaupīšu intrigu – tādu neatradu, bet atradu jaunu mīluli – līčiju gelato.

Par spīti laikam, vaļā ir arī bodītes, kas tirgo zivis, sieru un augļus. Šis “tirdziņš” atrodas Quadrilatero kvartālā. Kvartālā ir arī daudz vietas, kur garšīgi ieturēties. Viena no tādām – Pescheria Del Pavaglione. Paviljons ar dažādiem gastrobāriem, kur var iegādāties gan kafiju, gan vīnu, gan sieru, gan tortellini.

Zivju lete

Tortellini alla tortellini

sieri

Šodien tur iegriežamies jau otro reizi, jo pabijām jau tur vakar. Iekožam, iedzeram kafiju un dodamies uz sarkano vilcieniņu, kas izvizina cauri vecpilsētai un aizved uz San Luca baznīcu, kas atrodas augšup kalnā. Jau minēju, ka garākā pasāža atrodoties Boloņā. Tā ir 3,8 km gara un ir ar 666 arkām un atrodas tieši tur, kur ved ceļš uz baznīcu. Braucot augšup, redzējām kā cilvēki soļo (vai skrien) pa to. Brauciens kalnā ir mākoņos tīts – burtiskā nozīmē. Ārā ir liela migla, kas pilnībā ieskauj kalnu un pilsētu lejā nemaz nevar redzēt. Tāpat kā baznīcas spici. Tiesa gan, pēc nepilnām 10 minūtēm lietus un vējš ir mitējies, mākoņi vairāk vai mazāk izklīduši un šo to jau var redzēt. Panorāmas cienītājiem ir iespēja uzbraukt arī baznīcas tornī (biļete 5 EUR) un pavērot pilsētu augstāk, bet saprotam, ka tas nav tā vērts mākoņu dēļ. Pie torņa ieejas ir arī saraksts ar apmeklētāju skaitu no katras valsts. Lietuvieši ir tikuši diezgan augstu, ja salīdzina ar letiņiem vai igauņiem, bet tas jau to tiešo lidojumu dēļ.

San Luca

Atgriežoties pilsētā, nolemjam apmeklēt gan bibliotēku, gan Viduslaiku muzeju. Bibliotēkas pagrabstāvā var apskatīt senos atraktos pamatus. Ieeja pret ziedojumiem. Kā arī var izmest nelielu aplīti pa metāla taciņu, lai apskatītu drupas. Muzejs kā muzejs.

Mājup ejot, iegriežamies kārtējā kafūzī, kur ir gan laba kafija, gan pirkstiņuzkodas. Mazliet atpūtinājuši kājas un vēderus, dodamies vakariņās uz Trattoria del Rosso. Vakariņu ēdienkarte: sieru izlase, tortellini alla panna, creme brulee un lambrusco. Viss tip-top.

Trešā diena

Diena, kad braucam uz Sanmarīno. Pusotru mēnesi pirms jau nopirkām vilciena biļetes uz Riminī (28 EUR abiem turp-atpakaļ). Brauciens ilgst pusotru stundu, pa ceļam var apskatīt Itālijas ainavu. Nokļūstot galā un iznākot no stacijas, turpat netālu atrodas autobusa pietura, kur pulcējas ekskursanti uz pundurvalsti. Biļetes iepriekš nav nopirktas, bet ceram, ka tiksim autobusā šā vai tā. Tas izdodas, vēl pat kādas 4 vietas palika brīvas. Pa ceļam uz Sanmarīno (brauciens ilgst aptuveni 30 minūtes) klausāmies aizmugurē sēdošo pasažieru sarunas. Izrādās tie ir krievi – divi kungi un dāma, kas savā starpā nav pazīstami un vārds pa vārdam iepazīstas. Dāma izrādās jau vairākus gadus dzīvo Itālijā un strādā Sanmarīno par pārdevēju. Kungi ieradušies uz kaut kādu konferenci un ir jau nelielā kunga prātā. Tad nu dāma ņemas stāstīt, kas Riminī un Sanmarīno smuks, ko redzēt un ko dzert. Šo to uzzinām un šo to arī ņemam vērā. Izrādās, ka Sanmarīno ir dikti daudz krievu tūristu un arī krievu bodīšu. Tas tāpēc, ka Sanmarīno nav piemērojusi sankcijas lielvalstij un uzņēmēji to izmanto, verot vaļā savus biznesus. Līdz ar to, pirmie vārdi, ko dzirdi izkāpjot no autobusa un atduroties pret pirmo veikalu, ir “Zdravstvujte, horošije tseni sevodnja!”. Krievu bodēm metam līkumu un dodamies augšup, skatīt pundurvalsti. Mums par prieku – atkal visapkārt mākoņi un redzēt neko nevar, tam kā ķirsis pa virsu – lietusgāzes. Izvelkam lietusmēteļus, bet pārējie tūristi (kas kā saprotam šoreiz laikapstākļu dēļ nemaz nav tik daudz) saskrien kafejnīcās. Ļoti labi – sanāk vismaz bildes bez cilvēkiem fonā. Staigājam un vērojam. Vecpilsēta ir patiešām glīta un serpentīnveidīgais ceļš to padara vēl mīlīgāku. Laiks arī sāk skaidroties un nokļūstot jau augstākajā punktā, debesis ir skaidras un sanāk arī ko redzēt. Aptuveni 2 stundas un esam izstaigājušies. Nopērkam pa suvenīram un dodamies lejā gaidīt autobusu atpakaļ uz Riminī. Sanmarīno nobeigumā gan jāpiemin, ka ēdiens šeit ir galīgi garām.

Ņemot vērā, ka tik savlaicīgi esam Riminī, bet līdz vilcienam vēl savas 5 stundas, nolemjam apskatīt pilsētu. Vispirms nokļūstam pie imperatora Augusta (Oktaviāna) arkas, kas ir senākā saglabājusies romiešu arka. Pati vecpilsēta nav diez ko liela, bet rada plašuma sajūtu, atšķirībā no savām itāļu māsām. Nesteidzīgi dodamies cauri, līdz nonākam pie Senā Tibērija tilta ar piecām arkām un tālāk jau pa promenādi līdz pašai jūriņai. Pie jūras var gan pastaigāt pa molu, gan palasīt gliemežvākus pludmalē. Saelpojušies Adrijas jūras gaisu un noskatījušies, kā viens čalis ar metāla detektoru meklē bagātības, dodamies atpakaļ uz vecpilsētu. Paēdam vienā no Kavuras laukuma kafejnīcām un tad jau, izejot cauri pāris veikaliem, dodamies atpakaļ uz Boloņu.

Processed with VSCO with c1 preset

Ceturtā diena

Šodien laiks lutina, jo ir saulains un karsts. Rītu sākam ar brokastīm kādas supermazas kafejnīcas terasē. Tajā ir viens galdiņš iekšā un divi ārā. Kā novērojām – vairums tā arī tikai pieskrien un paņem kāroto līdzņemšanai, kamēr apsēžas nesteidzīgie tūristi (tādi kā mēs). Tā arī sēžot un dzerot (aperols 10.00 no rīta, jo kāpēc ne?), nolemjam, ka šī būs tāda kā atpūtas diena – nekur nebrauksim, nekur nemēģināsim paspēt. Tikai staigāsim un ēdīsim. Tā arī darām. Vispirms dodamies uz pilsētas lielāko parku Giardini Margherita. Parks kā parks, bet īpašu to padara bruņurupuči. Tie peldas gan pa parka dīķi, gan laiski sauļojas tā krastos. Pēc bruņurupuču apskates, ejam atpakaļ uz vecpilsētu uz Maggiore laukumu, kur jau pirms tam bijām noskatījuši vietiņu vīna un siera baudīšanai. Kārtīgi sabaudījušies, dodamies vēl pēdējā ekskursijā un šopingā pa pilsētu. Vakaru noslēdzam vienā no vecpilsētas restūžiem, kur tortellinī vietā nobaudīju gnocchi un nereāli gardu ricotta desertu.

Boloņa, Tu biji ļoti apetelīga! Paldies!

mmm

lambrusco

Skats pa lodziņu

Secinājumi/ieteikumi:

Boloņa nav tik liela, līdz ar to sabiedrisko transportu var nemaz neizmantot, apskatot pilsētu.
Pērkot biļetes uz Riminī savlaicīgi, var tās iegādāties par ļoti zemu cenu.
Brauciet uz Sanmarīno vai nu sliktā laikā, vai agri no rīta. Bail iedomāties, kas tur darās saulainā laikā dienas vidū.
Mājās noteikti var atvest parmas sieru, šķiņķi, balzamiko etiķi, kādu paciņu tortellini.

Muzeji un arhipelāgi Stokholmā

6 jūlijā, 201810 decembrī, 2020Publicēts CeļojumsTagged Ceļojums, Skandināvija, Stokholma, ZviedrijaKomentēt

Sajūta, ka visi man pazīstamie (un arī nepazīstamie) kaut reizi ir bijuši Stokholmā un izbaudījuši visas prāmja sniegtās priekšrocības. Tomēr man šāds prieks ir gājis secen.

Bet, ņemot vērā, ka Skandināvija mani vienmēr ir saistījusi un kādu laiku apguvu arī zviedru valodu, loģisks likās lēmums par Stokholmas apmeklēšanu. Taču ideja par prāmi man nelikās saistoša garā ceļa dēļ, par kuru vēl jāmaksā, manuprāt, samērā liela summa (vismaz tajos datumos) un nevar zināt vai mana “jūras slimība” neatgādinās par sevi. Tā vietā izvēlējos lidojumu uz Stokholmu, kas ilgst 50 minūtes un maksā aptuveni 60 EUR turp-atpakaļ. Biļetes rokā un jūnijā dodamies uz “Ziemeļeiropas pērli”.

Pirmā diena

Ierodoties Ārlandas lidostā, uz pilsētu nolemjam doties ar vilcienu Arlanda Express. Kursē ik pa 20 minūtēm un biļete maksā mazliet zem 30 EUR. Brauciens ātrs (ap 20 minūtēm) un esam jau centrā.

Viesnīca mums ir Kungsholmen rajonā (kas ir arī sala). Ņemot vērā, ka draugu lokā ir pa kādam zviedram/stokholmietim, rajons tiek ieteikts kā labs esam, jo tur ir iespēja satikt gan vietējos, gan izbaudīt dzīvīgos bārus un restorānus. Ar metro arī ļoti ātri sasniedzams centrs.

Iekārtojušies viesnīcā, metamies uz metro, lai dotos uz vecpilsētu (Gamla Stan). Te jāpiebilst, ka Stokholmas metro stacijas ir viens varens mākslas darbs. Ja citās pilsētās metro nevieš nekādu vēlmi ilgāk uzturēties tajās, tad te laiks paskrien nemanot, aplūkojot metro mākslu – katrai metro stacijai ir sava tematika, kura tad ir krāšņi attēlota.

Nekad nebijām izmantojuši “hop on-hop off” autobusus un likās, ka Stokholma ir gana liela, lai to neizstaigātu kājām. Tāpēc pirms vecpilsētas apmeklējuma nolemjam nopirkt Stockholm Pass un ieņemt rindu un divstāvīgo autobusu. Biļetes cena parasti ir ap 30 EUR, bet Stockholm Pass, kas maksā ap 115 EUR iekļauj cenā gan šo, gan laivu izbraucienus, gan muzeju apmeklējumus. Līdz šim izdevīgākā pilsētas karte kādu esam iegādājušies. Brauciens ilgst aptuveni pusotru stundu un tās laikā apskatām gan centru, gan vecpilsētu, gan izbraucam arī mazliet ārpus centra.

Dienai tuvojoties noslēgumam, dodamies pastaigā pa vecpilsētu. Apskatām gan šaurāko ieliņu (aptuveni 90cm plata (vai šaura)), gan Stortorget jeb lielo laukumu, gan karaļpili no ārpuses. Vecpilsētā vēl atgriezīsimies nākamajās dienās, bet pirmajai dienai iespaidi gūti.

Otrā diena

Rītu sākam ar Vāsas muzeja apmeklējumu. Ieeju sedz Stockholm Pass. “Vāsa” bija/ir karakuģis, kurš 17. gs. noslīka pie Stokholmas, paspējot nopeldēt mazliet virs kilometra pirms nogrimšanas. Episki. Pats muzejs ir ap un par šo kuģi. Gids, kurš ved ekskursijā noteiktos pulksteņa laikos, lieliski pastāsta gan par kuģa vēsturi, gan parāda kuģa krāšņākās detaļas.

Vāsa

Apmeklējuši apmeklētāko Stokholmas muzeju, dodamies “Under the bridges” tūrē ar kuģīti. Baudām kafiju un Stokholmu no ūdens puses. Kuģīšu izbraucienus cenšamies izbaudīt katrā pilsētā, kurā tūristojam un neesam vēl vīlušies. Laiks lutina, tāpēc brauciens ar kuģīti tāds kārtīgs plezīrs gandrīz 2 stundu garumā. Jāpiemin, ka Stokholmu apskalo gan ezers, gan jūra un ūdens līmeņa regulēšanai ir ierīkotas slūžas, kuru pacelšanos (un arī nolaišanos) izmēģinām esot kuģītī.

Zviedrija jau nebūtu Zviedrija bez karaļa. Monarhijas tēma pilsētā ir visnotaļ jūtama, tāpēc pēc atgriešanās uz sauszemes, esam gatavi iekarot Karaļpili. Grandioza un grezna kā ārpusē, tā iekšpusē. Traki daudz istabu – viena par otru krāšņāka. Vienā no istabām uzejam arī Vairas Vīķes-Freibergas foto ar karalisko ģimeni. Ex-prezidente šeit ciemojās 2005. gadā un viņas sagaidīšana bija visnotaļ viesmīlīga. Lai apskatītu visu pili, manuprāt, vajadzīga visa diena, bet neesam nekādi karalisko mantiju un dārgumu fani, tāpēc atļaujamies pili pamest ātrāk, lai brauktu uz Ericsson Globe.

Ericsson Globe ir viena no ikoniskākajām ēkām Zviedrijā, kā arī lielākā sfēriskā celtne pasaulē. Uz tās ir uzbūvēti divi lifti apaļu kabīņu veidolā (The Skyview), kuri tad arī uzved pašā augšā. Brauciens ilga aptuveni 20 minūtes un to laikā var apskatīt Stokholmas panorāmu. Jāierodas laicīgi un biļete jāpērk uz konkrētu laiku. Pieprasījums liels, tāpēc var nākties kādu laiku pagaidīt, bet to var kliedēt ar nelielu pastaigu pa blakus esošo tirdzniecības centru.

Trešā diena

Tīri karsts un diena solās tāda arī palikt. Rītu sākam ar Brīvdabas muzeja jeb “Skansen” apmeklējumu. Tas atrodas uz Djurgården salas, kas reiz bijusi karaliskais medību parks. Līdzīgi, kā Brīvdabas muzejā pie mums, arī šeit ir noliktas dažādas nacionālās mājiņas no dažādiem reģioniem. Bet papildus tam ir apskatāma arī tropisko dzīvnieku ekspozīcija un arī Zviedrijā mītošie dzīvnieki (lāči, ziemeļbrieži u.c.). Galvenais apaut ērtus apavus un ļauties pastaigai.

Zviedru mājele

Zviedru baznīciņa

Apskatījuši zvērus, dodamies uz turpat netālu esošo atrakciju parku jeb Gröna Lund – vecāko atrakciju parku Zviedrijā. Stockholm Pass sedz ieejas maksu, bet ne biļetes par pašām atrakcijām, kuras kopā ir mazliet virs 30. Man ir traki bail no augstuma, tāpēc, protams, Juris izdomā, ka mums jāizmēģina Eclipse šūpoles, no kurām var apskatīt Stokholmu aptuveni 120 m augstumā.

Eclipse

Izmēģinājuši vēl citas atrakcijas, tālāk dodamies uz blakus esošo ūdens muzeju “Aquaria” un pēc tam uz Vikingu muzeju. Pirmais samērā vienkārši un ātri apskatāms (ir redzēti labāki), savukārt Vikingu muzejs ir samērā jauns un tajā ir gan interaktīvas ekspozīcijas, gan iespēja pielaikot vikingu vairogu un ķiveri. Muzejs piedāvā arī izbraucienu ar “gondolu”, kas ļauj iepazīties ar stāstu par vikingiem 10. gs.

smukā zivs

fotogēniskā medūza

Zviedrijā esam tieši laikā, kad Krievijā norisinās Pasaules kauss futbolā un zviedri ir traki kaislīgi futbola fani. Atrodam vienu brīvu vietiņu pie kanāla esošā brīvdabas kafejnīcā, kuru jau 2 stundas pirms spēles sākuma ir ieņēmuši fani dzeltenos krekliņos. Pasūtām aliņu un uzkodas un gaidām spēles sākumu. Visi fano, visi trako un Zviedrija uzvar Meksiku ar 3:0. Sajūtas uz vietas gandrīz tādas kā fanojot par Latvijas hokeja izlasi.

Ceturtā diena

“Money, money, money. Always sunny…” Stokholma un ABBA ir kā cimdiņš ar rociņu un nevar laist garām iespēju apmeklēt arī šīs grupas muzeju. Bijām jau iepriekš dzirdējuši labas atsauksmes par muzeju un to, ka tas šķitīs interesants arī tiem, kuri nav pārākie ABBAS fani (tādi, kā mēs). Biļetes cena aptuveni 23 EUR, kas muzejam varētu šķist mazliet par sālītu, bet droši varu apgalvot, ka katra centa vērts.

Muzejā var gan padziedāt, gan paskatīties smukas ģitāras, gan aplūkot oriģinālos grupas dalībnieku tērpus, gan iepazīties ar ABBAS pirmsākumiem un norietu. Kādas divas trīs stundas tā mierīgi arī var pavadīt.

Šim muzejam seko nākamais un braucam ar metro lūkot Fotografiska jeb fotogrāfiju muzeju. Viens no lielākajiem muzejiem, kas veltīts modernajai fotogrāfijai. Izstādes regulāri mainās, tāpēc šo muzeju noteikti var apmeklēt biežāk. Muzejā ir arī kičīgs suvenīru veikals, kur var atrast simpātiskas lietas.

Dienu nolemjam turpināt, dodoties izbraucienā ar kuģi pa arhipelāgiem. Tas bija viens skaists brauciens. Laiks bija brīnišķīgs un brauciens gar saliņām acij tīkams. Nepierasti redzēt salas, uz kurām ir viena divas mājas, cilvēki laiski bauda vasaru un mašīnu vietā redzamas laivas. Liekas pilnīgi cita pasaule, ņemot vērā to, ka pāris kilometru attālumā ir miljons iedzīvotāju pilsēta.

Dienas noslēgumā vēl pēdējā pastaiga pa vecpilsētu, vakariņas un gājiens uz viesnīcu.

Mūsuprāt, Stokholma ir ļoti skaista, kompakta un mazliet līdzīga Rīgai. Labprāt atgrieztos vēl, tik šoreiz varbūt ziemā.

Secinājumi/ieteikumi

“Stockholm pass” – labākā un izdevīgākā karte, kādu līdz šim bijām iegādājušies.
Stokholma noteikti ir muzeju pilsēta, tāpēc jāizmanto izdevība tos apmeklēt. Muzeji šeit ir tiešām kvalitatīvi.
Viesošanās laikā vērts izbraukt ārpus Stokholmas uz kādu arhipelāgu vai pili.
Pat, ja esi no tiem, kuri nedod priekšroku metro, Stokholma ir tā vieta, kur ar metro ir jāizbrauc un metrostacijās jāpaver acis augšup uz mākslu.
“Fika” pauzes. Apskatot pilsētu, piesēdi, lai izdzertu kafiju un uzliktu kaut ko uz kārā zoba (piemēram, kaneļmaizīti).

5 lietas, ko darīt Gibraltārā

30 septembrī, 201710 decembrī, 2020Publicēts CeļojumsTagged Ceļojums, Gibraltārs, Vidusjūra2 komentāri

Gibraltārs ir mūsu noslēguma punkts Spānijas ceļojumam. Bet neuzdrošinājos Gibraltāru pievienot klāt Spānijas ceļojuma aprakstam, jo tā taču ir pilnīgi cita teritorija, un sajūtas atrodoties Gibraltārā, ir absolūti britiskas.

Gibraltārs noteikti ir kompaktākā vieta, ko zinu. Jo šajos 6,8 km² ir tik daudz ko darīt, apskatīt un nogaršot. Sāksim ar to, ka uz Gibraltāru neattiecas Šengenas zona, tāpēc dokumenti ir jāuzrāda gan ienākot Gibraltārā, gan izejot no tā. Ņemot vērā to, ka Spāniju apceļojām ar īrētu mašīnu un ar to nevarējām izbraukt no valsts, to novietojām blakus robežai esošajā stāvvietā (€ 15 pa dienu). Pats Gibraltārs tik tiešām ir britisks. Vienīgi – mašīnas brauc pa pareizo pusi. Bet britu krogi, britu virtuve, angļu valoda visapkārt, pilnībā sniedz sajūtu, ka vairs neesi Spānijā. Gibraltārā bijām 3 dienas. Daudzi teiktu, ka tas ir krietni pa daudz šai mazajai teritorijai (kā nekā pavadījām 3 dienas arī Barselonā, kas ir daaaaudz lielāka), bet mums tur dzīvoja draugs, kurš mūs gan izmitināja Gibraltārā, gan parādīja Gibraltāru no vietējo skatupunkta.

1. Kāpiens pa Mediterranean Steps

Gibraltāra klints augšā var tikt vairākos veidos: visvieglākais – uzbraukt ar trošu vilcieniņu vai uzbraukt ar taksi, bet uzkāpt var arī ar kājām vai izvēlēties kāpienu pa Mediterranean Steps. Šīs Vidusjūras kāpnes atrodas Gibraltāra klints vienā galā. Klints ir dabas rezervāts un ir jāmaksā ieeja tajā. Mūsu gadījumā vai nu 0,50 pensi vai € 1.

Vidusjūras kāpnes ir dabas taka, kas ved pa klints austrumu daļu. Sākumā gan šīs kāpnes ir grūti nosaukt par kāpnēm, jo vairāk taka ir veidota no akmens bluķiem vai vienkārši iemītas takas, bet dažviet ir arī kaut kas kāpņveidīgs. Garmin pulkstenis rādīja, ka uzkāpu aptuveni 70 stāvus. Bija ļoti karsts, saule cepināja un kāpiens man nebija super viegls, bet skati to visu atsvēra.

Redzamas arī pludmales un tālumā Spānijas saules krasts.

Re, kur arī pāris pakāpieni!

2. St. Michael’s Cave jeb Sv. Mihaela ala

Otrā pasaules kara laikā šī ala tika sagatavota kā hospitālis un patversme militārajām vajadzībām. Šobrīd alā ir ierīkota koncertzāle. Ala ik pa pāris sekundēm laistās citā krāsā. Alu sistēma ir diezgan liela un leģenda vēsta, ka no alas ved arī tunelis caur kuru var nokļūt pašā Marokā.

Ieejas biļete Sv. Mihaela alā der arī citiem apskates objektiem uz klints. Piemēram, Apes Den, Great Siege Tunnels, mauru pilī.

3. Makaki

Klints, protams, ir pilna ar šiem Āfrikas pērtiķiem. Daži no tiem ir tiešām uzmācīgi. Bet lielākoties, ja Tu neaiztiec un nekaitini viņus, arī viņi Tevi neaiztiks. Lai arī visapkārt ir izliktas zīmes ar lūgumu nebarot makakus, daudzi to tik un tā dara – lai uzņemtu kopīgu bildi, lai papaijātu utt. Diezgan skumji. Bet makaki ir diezgan fotogēniski, tāpēc noķert kadrā amizantās pozās un izdarībās tos, nebūs problēmu.

***4. Europa Point* jeb *Eiropas punkts***

Tas ir Gibraltāra dienvidu galējais punkts. Varētu likties, ka tas ir arī Eiropas galējais punkts, bet tas atrodas 25 km tālāk – Tarifā. Uz šejieni visērtāk ir nokļūt ar autobusu vai taksi, bet var arī iet kājām.

Labos laikapstākļos no Europa Point var redzēt Maroku.

Šajā galā vējš purina pamatīgi. Brīžiem bija grūti nostāvēt.

Fonā Gibraltāra klints.

5. Galvenā iela jeb Main St.

Visa rosība Gibraltārā, protams, noris uz galvenās ielas. Rīta pusē Gibraltārā iebrauc kruīza kuģi ar britu pensionāriem priekšgalā, arī vietējiem ir savs ikdienas ritms, tāpēc šī iela ir pilna rosības jau no paša rīta līdz pašam vakaram. Šeit var nosūtīt pastkarti ar Royal Mail starpniecību, var paēst visdažādākajos kafūžos un restūžos (piedāvājumā gan Fish&Chips, gan amerikāņu pankūkas, gan alus, gan citi ēdieni), tāpat var iepirkties duty-free veikalos.

Secinājumi/ieteikumi:

Gibraltārā lielākoties var maksāt gan mārciņās, gan eiro. Vienmēr labāk izvēlēties maksāt mārciņās, jo eiro kurss ir traki augsts. Piemēram, par vakariņām vienā vietā mums piedāvāja maksāt vai nu 60 mārciņas vai 98 eiro. Lemiet paši.
Lai arī Gibraltārs nav traki liels, no viena gala līdz otram tāpat ir savs gabals ejams, tāpēc es izmantotu autobusu vai taksi, lai piemēram, tiktu līdz Europa Point.
Kāpšanai pa Mediterranean Steps uzvelc ērtus apavus un saulainā laikā nodrošinies ar daudz sauļošanās krēma, jo āda kalnā ātri iesauļojas/apdeg.
Nu nebarojiet makakus! Un nevelciet viņu klātbūtnē ārā konfektes, cepumus vai jebko citu, kas varētu viņus iekārdināt. Iespējams, netiksiet arī vaļā.

1. diena

2. diena

3. diena

4. diena

5. diena

6. diena

7. diena

Secinājumi/ieteikumi

Pirmā diena (jeb puse dienas)

Otrā diena

Trešā diena

Ceturtā diena

Piektā diena

Sestā diena

Septītā diena

Secinājumi/ieteikumi

Plaka, Monastiraki, Psirri u.c.

Mazliet vēstures – Akropole, stadions

Citas lietas un vietas

Hydra

Ēdiens

Secinājumi/ieteikumi

Izmaksas (2023. gada maijs):

Pirmā diena

Otrā diena

Trešā diena

Ceturtā diena

Piektā diena

Sestā diena

Septītā diena

Secinājumi/ieteikumi:

Nica

Monako

Èze ciems

Citas lietas un vietas

Secinājumi/ieteikumi:

Reihstāgs

Berlīnes ZOO un Tīrgartens

Ēdiens

Muzeji

Par un ap sienu

Secinājumi/ieteikumi:

Kotora un tās līcis

Perasta

Budva

Škodras ezers (Skadar lake)

Pastaigu takas Lustičā

Secinājuma/ieteikumi:

Ēdiens

Vecpilsēta (un pārējā pilsēta)

Kaijaku piedzīvojums

Skats no augšas

Salas, saliņas

Secinājumi/ieteikumi:

Pirmā diena

Otrā diena

Trešā diena

Ceturtā diena

Secinājumi/ieteikumi:

Pirmā diena

Otrā diena

Trešā diena

Ceturtā diena

Secinājumi/ieteikumi

1. Kāpiens pa Mediterranean Steps

2. St. Michael’s Cave jeb Sv. Mihaela ala

3. Makaki

4. Europa Point jeb Eiropas punkts

5. Galvenā iela jeb Main St.

***4. Europa Point* jeb *Eiropas punkts***