Lai arī esmu vairāk ziemeļu piekritēja, rudens iestāšanos nolēmām baudīt Balkānos. Galvenokārt jau tāpēc, ka tajos nekad nav nācies būt un ceļojumu aprakstos tie tiek aprakstīti tik kārdinoši. Maršruts Rīga-Dubrovnika-Bosnija un Hercegovina-Melnkalne-Rīga. Biļetes tiešajam lidojumam uz Dubrovniku iegādājāmies jūlija sākumā, bet ceļojumā devāmies septembra otrajā pusē, kad tur sola vēl gana siltu laiku, bet tūristu sezona jau manāmi iet uz galu.
Parasti virsrakstā galamērķi cenšos aprakstīt ar kādu asociatīvu vārdu un vairumā gadījumu tas ir diezgan pozitīvs. Tomēr domājot par Dubrovniku, pirmais kas nāca prātā bija “overpriced”. Kāpēc tā? Dodoties uz Londonu vai Stokholmu, Tu jau sagaidi, ka pilsēta būs dārga, bet dodoties uz Balkāniem, Tu to negaidi. Zinu, ka Dubrovnika ir kārtīga tūristu pilsēta (pērn to vien apmeklēja 1,2 miljoni tūristu), tāpēc saprotams, ka tā būs dārgāka, bet ne jau trīs reizes dārgāka par, piemēram, Horvātijas galvaspilsētu Zagrebu. Vietējie saka, ka Dubrovnikā ir augstākais dzīves līmenis no visām Horvātijas pilsētām, nav bezdarba problēmas un pilsētā neesot neviena bezpajumtnieka. Bet ne par cenām un labklājību ir stāsts. Stāsts ir par to, ko darīt un ko redzēt šajā Adrijas jūras ieskautajā pilsētā.
Horvātijā ierodamies jau vakarpusē. Uz naktsmājām, ko esam norezervējuši Airbnb, braucam, izmantojot Uber aplikāciju. Ja jāizvēlas starp taksi parasto vai ūber taksi, droši ņem otro, jo tā sanāks ietaupīt. Ceļš no lidostas uz pilsētu ir kādi 30-35 EUR, bet mēs paliekam pāris kilometrus pirms Dubrovnikas, tāpēc mums kādi 20 EUR. Airbnb apartamenti atrodas ļoti skaistā vietā un 10 minūšu gājiena attālumā ir līcis ar pludmali un vairākām kafejnīcām. Sagaidījuši saulrietu, dodamies baudīt vietējo ēdienu.
Ēdiens
Balkāni mani pārsteidza ar savu virtuvi. Es to tiešām izbaudīju un ne reizi neilgojos pēc saviem kartupeļiem ar biezpienu. Esot šajā pusē, noteikti jābauda melnais risotto ar jūras mošķiem, mīdijas dažādās mērcēs (piemēram, buzara). Tāpat populāra ir jēra gaļa, ko mēs gan neēdam, teļa gaļa un ņemot vērā Itālijas tuvumu, horvātiem ir arī laba itāļu virtuve. Saldajā – vietējais deserts rozata (vietējā variācija par Crème Brulee), bet dienas karstumā – saldējums. Un, protams, vīns. Daudz vīna.
Pēc vietējo ieteikumiem, vienam vakaram norezervējām galdiņu King Konoba, kas atrodas pāris kilometrus no Dubrovnikas. Vārds “konoba” šeit raksturo ģimenes restorānu, kas piedāvā ļoti labu ēdienu par draudzīgāku cenu (atšķirībā no fancy restorāniem jūras krastā). King Konoba ir atvērts tikai vakariņu laikā. Iemantojot arvien straujāku popularitāti, dabūt galdiņu var nebūt tik viegli (bieži vien jau nedēļu uz priekšu viss esot pilns), tāpēc ļooooti iesaku to rezervēt labu laiku iepriekš. Tagad arī saprotam kāpēc. Ēdiens un apkalpošana bija patiešām tip-top. Zivju plate diviem bija fantastiskākā plate, ko esmu ēdusi. Perfekts tunča steiks, izcils jūras asaris, gardas garneles, labi pagatavots lasis, astoņkājīši un kalmāri. Om nom nom.
Savukārt vecpilsētā ir daudz labu saldējuma bodīšu. Viena no tādām “Sladoledarna”, kas atrodas uz galvenās ielas jeb Stradun.
Vecpilsēta (un pārējā pilsēta)
Vecpilsētas apskate, protams, ir pašsaprotama, jo tās dēļ daudzi tikai brauc. Īpaši tagad, kad pilsētas popularitātes līmeni pacēlis seriāls “Game of Thrones”. Vecpilsēta nav liela un ir samērā ātri izstaigājama.
Piebildīšu, ka Dubrovnika ir nošķirta no pārējās Horvātijas – pirmkārt, tā atrodas pašā, pašā galā, otrkārt tā ir nošķirta burtiski, jo, lai tiktu līdz Dubrovnikai no, piemēram, Zagrebas, tad būs jāšķērso Bosnijas un Hercegovinas robeža, jo valsts 17. gs. pārdeva daļu savas teritorijas osmaņiem, tādējādi pasargājot sevi no venēciešu uzbrukuma.
Pilsētai ir nācies aizsargāties diezgan daudz, tāpēc to apjož vareni mūri. Tie ir pilsētas simbols un pilsētas viesi var doties pastaigā pa tiem. Cena kaut kur 20 EUR, bet pērkot Dubrovnik Card, ieejas maksu sedz šī karte.
Ieeja vecpilsētā ir pa Piles (galvenie) vai Pločes vārtiem, kuri tad ved arī uz galvenajiem apskates objektiem – Onofrio Lielo strūklaku, Franciskāņu klosteri, Rektora pili, katedrāli u.c. Galvenā iela ir Stradun, kuras malās tad arī ir izvietojušies veikaliņi un kafejnīcas. Ieliņā pa labi no tās (ja skatās no Piles vārtu puses) pārsvarā ir suvenīru veikaliņi, bet pa kreisi – mazas kafejnīcas un restorāniņi.
Bildē: Juris uzkāpis uz pakāpiena (sauvas Maskeron) pie sienas, kas atrodas Stradun ielas sākumā. “Leģenda” vēsta, ka tas, kurš uzkāps uz pakāpiena (kurš patiešām ir ļoti mazs un slidens), noturēs līdzsvaru, novilks un atpakaļ uzvilks kreklu nenokrītot no tā, sagaidīs lielu mīlestību. Līdz ar to ik pa laikam uzrodas kāds entuziasts, kurš to cītīgi mēģina izdarīt. Sekmīgu rezultātu gan neredzējām.
Pilsētai skarbs laiks bija 90-to gadu sākums, kad tajā norisinājās karš. Šajā laikā pilsētu bombardēja ne pa jokam. Bumbas un šāviņi sagrāva vairāk nekā pusi ēku. Vecpilsētā ir arī karte, kurā atainotas ēkas, kurām tika uzmesta kāda bumba. Bet pateicoties UNESCO un ES, pilsēta ātri vien atguvās un ēkas atjaunoja. Interesants fakts, ka UNESCO pilsētu nodrošināja ar oranžiem dakstiņu jumtiem, līdz ar to sagrauto ēku jumtus tagad rotā šādas krāsas jumts. Savukārt, ja pilsētā redzi ēku ar dzeltenu dakstiņu jumtu, tad tā kara laikā, visticamāk, palika neskarta.
Kaijaku piedzīvojums
Viens no veidiem, kā izbaudīt dzidri zilo ūdeni un pilsētas mūrus, ir došanās kaijaku izbraucienā. Šādas tūres ir diezgan populāras, jo apvieno aktīvo atpūtu ar iespēju uzzināt par pilsētu ko jaunu. Tās var rezervēt daudzviet internetā, bet mēs izvēlējāmies rezervēt piedzīvojumu Airbnb. Cena svārstās no 25-50 EUR par aptuveni 3 h tūri. Izvēlējāmies tūri, balstoties uz citu Airbnb lietotāju atsauksmēm un par to samaksājām 28 EUR katrs. Diemžēl konkrētajā dienā solīja sliktu laiku, tāpēc no atbildīgās personas laicīgi tika piedāvāta iespēja no piedzīvojuma atteikties un saņemt atpakaļ naudu. Mēs tomēr piekritām, jo tiešām gribējām kaijakot. Tūri vadīja feins gids. Programmā bija paredzēts doties apkārt Lokrum salai un tad uz Beach Cave, bet vēja dēļ salai apkārt nedevāmies, tā vietā devāmies gar to. Savukārt, kamēr atradāmies Beach Cave un snorkelējām, uznāca arī negaiss, kā rezultātā mūs eskortēja laiva un mums nācās 20 minūtes cītīgi airēties atpakaļ. Mums ar Juri tas bija riktīgs piedzīvojums, jo viļņi lieli, lietus gāž un mēs sajūsmā. Vētras dēļ beigās gan 3 stundu vietā mums sanāk nepilnas divas, tāpēc organizatori uzreiz piedāvā atgriezt visu naudu, kas man liekas ļoti jauks žests. Noteikti vērts ļauties šādam piedzīvojumam, jo 3 stundu laikā var gan rokās paņemt jūras ezi, gan apskatīt Lokrum salu, gan pabūt Beach Cave, gan redzēt pilsētas mūrus.
Skats no augšas
Bildei kā no pastkartes vajag labu skatupunktu. Tādu var iegūt, vērojot pilsētu no augšas. Mazliet augstāk par zemi var nokļūt, dodoties jau iepriekš minētajā pastaigā pa pilsētas mūriem. Vēl ir iespēja uzbraukt ar Cable Car augšā kalnā. Ja cena liekas par augstu (ap 24 EUR par 3 minūšu braucienu augšup un 3 minūšu braucienu lejup), kalnā var arī kāpt. Tas prasa aptuveni 45 minūtes. Savukārt slavenākais skats (kas rotā arī šī raksta cover foto), ir meklējams aptuveni 2 km attālumā uz dienvidiem no pilsētas.
Salas, saliņas
Horvātija var lepoties ar vairāk nekā 1000 lielākām un mazākām salām. Arī Dubrovnikas piekrasti rotā pāris salu puduri. Tuvākā no tām – Lokrum sala, kas ir arī dabas rezervāts. Tā atrodas aptuveni 600 m attālumā no pilsētas un uz to kursē gan prāmis, gan boat taxi, kā arī uz to var aizairēties ar kaijaku. Pastāvīgo iedzīvotāju tur nav, bet pāvi gan tur esot. Ir arī pa kādai smukai pludmalei un pilij. Populāra ir arī Elafites sala – uz šejieni vairākas reizes dienā kursē prāmis un motorlaivas. Ciprešu meži un klasiska salas ainava.
Secinājumi/ieteikumi:
- Pilsēta ir dārga – ieskatam: lietus pončo ap 4 EUR, ūber taxis nepilniem 10km – 20 EUR, suvenīri (piemēram, lavandas maisiņi, eļļas utt.) dārgāki nekā, piemēram, Zagrebā.
- Vecpilsētā ir daudz strūklaku, no kurām droši var papildināt savu ūdens pudeli. Un tādā karstumā tas jādara bieži.
- Noteikti vērts izmantot kādu no daudzajām Walking tour. Maksā ap 15-20 EUR un tiešām vērtīga informācija par pilsētu.
- Ir divi (manuprāt) bāri, kas atrodas uzreiz aiz mūriem jeb ar skatu uz jūru un ar jūru zem kājām. Šie bāri atrodas tur, kur veda ārkārtas izejas uz jūru un norādes nav visnotaļ izteiktas, tikai kaut kāda norāde “Cold drinks”. Vērts pameklēt, ja vēlme baudīt lielisku skatu, īpaši saulrieta laikā.
- Manuprāt, labākais laiks, kad apmeklēt pilsētu – maijs vai septembris (ja grib sauli un vēl peldēt) vai ziema, ja grib maz tūristu un skatīt pilsētu.
- Pat nedomā doties uz pilsētu ar mašīnu – stāvvietas dārgas (un labi, ja būs vispār vieta, kur noparkoties). Labāk izmanto taksi vai K2 spēku.
- Mēs neizmantojām, jo neesam betona pludmaļu fani, bet var atrast arī kādu pludmali, kur ir olīši vai parupjāka smilts. Tik jāiet un jāmeklē, jo pludmales ir pieejamas visiem.
Džoanna.lv 