Ceļojuma blogos (emuāros?) lasīju, ka nedēļa Atēnās ir daudz, bet mums biļetes bija tieši uz nedēļu, jo mazāks dienu skaits draudēja ar to, ka nejutīsimies atpūtušies.
Pilsētā metāmies vesels bars – mēs četri, mana mamma, abi krustdēli un viņu vecāki. Bijām ar diviem ratiem, pārvietojāmies tikai ar kājām un sabiedrisko. Palikām feinā viesnīcā, laikapstākļi brīžiem varēja būt labāki. Ēdienu baudījām ļoti, tūristu pūļus mazāk. Ko tad sadarīt nedēļu Atēnās?
Plaka, Monastiraki, Psirri u.c.
Pie skaistajiem un patīkamajiem kvartāliem pieder Plaka, Monastiraki, Psirri, kā arī mūsu sirdis iekarojušais Kolonaki kvartāls.
Plaka ir senākais Atēnu rajons un atrodas Akropoles pakājē. Agrāk tas bija strādnieku rajons, bet nu tas vairs tāds nav, jo vieta atvēlēta tūristiem, kafejnīcām un atpūtai. Te var apskatīt Egejas jūras salu stila mājas, krāšņi krītošas bugenvilejas, iemest aci suvenīru bodēs un mazos butikos.
Monastiraki – rajons, kurā satiekas romieši un osmaņi. Osmaņu laikā šis rajons bija Atēnu centrs, bet te ir arī lielum liela romiešu ietekme. Te mītnes vietu atradis slavenais Monastiraki tirgus, Hadriana bibliotēka (siena drīzāk), Tzistarakis mošeja, kā arī vēju tornis, kas tiek uzskatīta par pasaulē pirmo meteoroloģisko staciju.
Psirri (Psyri) – dinamiska apkaime, kur vakaros augstu sit naktsdzīve, bet pa dienu te vietēji strādā, dzīvo, bet tūristi var aplūkot ielu mākslu, apēst ko garšīgu, piemēram, Little Kook (ļoti patiks bērniem), pafotografēties uz Pittaki ielas vai iemest aci kādā mākslas galerijā.
Kā jau minēju – mums personīgi ļoti patika arī Kolonaki kvartāls. Tās ir pilnīgi citas Atēnas. Elegantas dzīvojamās mājas, dārgi modes veikali, šikas kafejnīcas, vakaros restorāni un bāri pilni. Šajā kvartālā pabijām divreiz – vienreiz vakarā, otrreiz pa dienu – abos laikos patika.
Ja atbraucot uz Atēnām, nākas pabūt tikai šajos rajonos (varbūt vēl Akadimia un Syntagma), tad Atēnas liekas nenormāli forša, moderna, dzīvīga, samērā tīra un droša pilsēta. Bet nu ieteiktu pabāzt degunu arī ārpus šiem rajoniem, lai noķertu arī netūristīgāku sajūtu.
Mazliet vēstures – Akropole, stadions
Ja jau Atēnas, tad nereti tas ir sinonīms vārdam Akropole. Kas ir Akropole, par to nestāstīšu, bet pastāstīšu par tīri praktiskām lietām. Neskatoties uz to, ka Akropoli apmeklējām darbdienā, samērā agri no rīta (gribējām no atvēršanas brīža, bet 9 cilvēkiem izčammāties nav viegli), ne pašā peak-season, apmeklētāju bija daudz…ļoti daudz. Gājiens uz Akropoli bija zosu gājienā un, ja kāds gribēja uz kāpnēm apstāties (piemēram, lai kko nofotografētu), uzraugs uzsvilpa un lika kustēties uz priekšu. Pašā virsotnē bija mazliet šķidrāk un varēja arī uzņemt foto, apskatīties ko vairāk. Ar bērnu ratiem Akropolē netiksi, būs vien jānes bērns rokā vai slingā. Biļetes var nopirkt gan i-netā, gan stāvot dzīvajā rindā. Biļetes ar atlaidi (piemēram, studentu) gan var nopirkt tikai dzīvajā rindā. Netipiski tik tūristīgām vietām – ūdens (0,5 l) Akropolē maksāja tikai 0,50 centus.
Atēnās apmeklējām arī Panatinaiko stadionu (saukts arī par Kallimarmaro). Tas ir vienīgais stadions pasaulē kas pilnībā veidots no marmora. Stadions ir ikgadējā finiša vieta tiem, kuri skrien Atēnu maratonā, kā arī te norisinājās pāris aktivitātes 2004. gada Olimpiskajās spēlēs. Biļete nav pārāk dārga (piemēram, Akropolē biļetes cena, manuprāt, ir daudz par augstu) – 10 EUR (5 EUR studentiem, bērniem pa brīvu), kurā ietilpst arī audiogids un stadiona iekšienē ir muzejs ar visām olimpiskajām lāpām, kā arī pašā stadionā var uzskriet 100 m sprintiņu un pēcāk uzkāpt uz pjedestāla. Šis apmeklējums ļoti patika kā mums, tā bērniem. Stadiona teritorijā mierīgi var ar ratiem, tikai ratus nedabūt marmora sēdvietās un arī muzeja otrajā stāvā. Vispār jau visa pilsēta (visa valsts, ja tā precīzi) ir viena liela vēsture. Daudz drupu, senu ēku. Bez Akropoles un stadiona vēl var skatīt Agoru, Hadriāna bibliotēku, Zeva templi u.c.
Atēnās ir arī daudz muzeju, piemēram, Acropolis muzejs kalna pakājē, Arheoloģijas muzejs, Benaki muzejs. Mēs ar bērniem apmeklējām Benaki muzeju, ko izveidojis Antonis Benakis, veidojot savu privāto kolekciju un pēcāk to atstājot Grieķijas valstij. Muzeja augšējā stāvā ir kafejnīca, kur var atpūsties un baudīt jauku skatu.
Citas lietas un vietas
Esot Atēnās, izstaigājām pilsētu arī ar Free walking tour gidu. Pastaigas ilgums bija aptuveni 3 stundas, kurās izstaigājām galvenos pilsētas objektus, pa vidu vēl ieturējām kafijas pauzi un beigu beigās vēl izlijām lietū. Es gan ieteiktu šo tūri iziet pirmajā dienā, jo tad vairāk taps skaidrs ko, kas un kā. Mēs pirms tūres bijām jau šur tur pabijuši, tāpēc daļa bija zināma/redzēta. Par tūri, protams, obligāti nav jāmaksā, bet mums liekas, ka 20 EUR bija labs “paldies” ko atstāt.
Svētdienās pie parlamenta ēkas notiek goda sardzes maiņa (maiņa notiek ik stundu), bet svētdienās plkst. 11.00 ir vesels process ar orķestri un soļošanu. Pēcāk var doties uz turpat blakus esošo Nacionālo dārzu, kur var apskatīt kokus, augus, pīles un vienkārši pabūt “zaļumos”.
Atēnās var apmeklēt ne tikai Monastiraki flea market, bet iemaldīties arī kādā citā krāmu bodē. Viena no tādām ir Big Bazaar (Aristogitonos 11), ko mēs iesaucām par melno caurumu, jo tur var pazust uz vairākām stundām. Šeit vairākos stāvu stāvos, putekļu putekļos izvietoti dažādi lielāki un mazāki krāmi (un ne tikai). Tikām gan pie skaistām krellēm, gan dizaina putniem, gan citiem niekiem par mazām naudiņām. Svarīgi kaulēties, jo redzot, ka esi tūrists, sākuma cena noteikti tiks uzlikta daudz augstāka.
Turpat blakus ir arī Atēnu tirgus. Te gan nevajadzētu domāt, ka tas ir tikpat feins kā mūsu Rīgas Centrāltirgus, bet tomēr apmeklēt tirgu katrā pilsētā ir svēta lieta.
Savukārt kādā dienas noslēgumā ieteiktu aizdoties uz Likabeta (Likavita) kalnu (Lycabettus hill), lai baudītu pilsētas panorāmu saulrieta gaismā. Kalnā (augstākais punkts Atēnās jeb 277 m vjl) var uzčāpot ar K2 spēku, bet var arī par maksu uzbraukt ar funikulieri (10 EU turp-atpakaļ, 7 EUR vienā virzienā). Bērnu ratus var atstāt lejā pie kases. Virsotnē ir restorāns, baznīca un vairākas vietas, no kā baudīt skatu.
Hydra
Lai arī var atrast ko sadarīt nedēļu Atēnās, mums tās bija mazliet par daudz, tāpēc vienu dienu atvēlējām tuvējo salu apmeklējumam. Salas Grieķijā ir pilnīgi citādākas nekā iekšzeme. Līdz šim bijām paviesojušies tikai Krētā (kas mums arī ļoti patika), tāpēc lēmām par vienas dienas izbraucienu uz kādu no tuvējām salām. Starp variantiem bija Egīna, Porosa vai Hidra. Egīna atrodas vistuvāk Atēnām, Porosa pa vidu, bet Hidra vistālāk (bet tā arī ir vislielākā no trim). Lēmām par labu Hidrai.
Lai tur nokļūtu, no Atēnām ar metro devāmies uz Pireju (osta) un tad jau uz piestātni, kur sameklējām savu transportu. Turpceļā tīri glauns Hellenic Seaways kuteris vārdā Flying cat, kurš nepilnās 2 stundās mūs nogādāja Hidrā. Man gan no viļņošanās uzmetās jūras slimība, Hannai ar palika mazliet slikti, bet uzreiz aizgājām pačučēt un pārgāja. Atpakaļceļā braucām ar citu prāmi – no Alpha Lines – tas mums patika daudz labāk, ātrāks, ērtāks, var brauciena laikā iziet uz klāja (Hellenic Seaways brauciena laikā uz klāja nevar atrasties) un nepalika slikti nevienam. Cena ar studentu atlaidi bija, manuprāt, kaut kādi 38 EUR (turp-atpakaļ), parastā cena – ap 70 EUR abos virzienos. Bērni pa brīvu. Rati droši ņemami līdzi.
Pati Hydra ir burvīga. Noteikti ieteiktu palikt tur ilgāk par vienu dienu, jo sapratām, ka te var gan doties pastaigās, haikot, doties izbraucienos ar laivām utt. Uz salas motorizētais transports nav atļauts, tāpēc vietējie te preces (un arī tūristus) pārvadā ar ēzelīša palīdzību. Ciemā ir daudz mazu, skaistu ieliņu, grieķu ēstuves, butiki un suvenīru bodes. Jo dziļāk salā, jo mazāk tūristu. Mums vispār likās, ka visi tūristi tik pa piekrasti vien dzīvojas, jo pašā ciemā viņus redzējām gaužām maz, kas mums, protams, priecēja sirdi, jo varēja baudīt salas mieru. Cenas augstākas, ja salīdzina ar iekšzemi. Pa salu ar bērnu ratiem var pārvietoties daļēji (Jo dziļāk salā, jo vairāk kāpņu). Ja runājam par ēšanu – tad daudzviet var dabūt dienas lomu (cena uz kg). Mēs ar tādu noprovējām (balstoties uz citu ieteikumiem), bet tas, manuprāt, bija pārāk dārgi un garšas ziņā arī nekas izcils – tā bija vienīgā lieta, kas mums salā atstāja vilšanos. Steidzīgākie var dienas laikā apmeklēt pat visas trīs augstāk minētās salas (tūres ietvaros, piemēram) – tas būs dārgāk, bet izdarīt to var.
Ēdiens
Lai arī grieķu virtuve nav starp manām TOP 3 virtuvēm, tā tāpat ir garda nenoliedzami. Esot Atēnās baudījām lukumādes, girosu grieķu gaumē, souvlaki, grieķu salātus, frappi, dolmades, tzatziki, vietējos konditorejas izstrādājumus, zivis. Pirms tam Krētā biju garšojusi musaku, pastitsio, tāpēc šoreiz tos neiekļāvu savā ēdienkartē, jo nebija mani favorīti arī toreiz.
Lukumādes izcilas ir LUKUMAΔΕΣ. Viena šāda iestāde atrodas uz Aiolou ielas, uz kuras ir vēl daudz citu lielisku ēdamvietu, kur pulcējas arī daudz vietējo. Vēl garšīgi paēdām, piemēram, Dopios (modern greek mezze restaurant) – izcils giross, EATERY Bairaktaris – labas porcijas jaukā vietā, Pit Espresso Ristorante Bar un citās vietās. Pirmajā vakarā devāmies apgaitā pa vietējo rajonu un lēmām par labu vietējo pakistāņu ēstuvei, kas izskatījās super-shady, bet nu par 40 EUR galdi lūza un 4 pieaugušie un 3 bērni paēda tā, ka pāri vēl palika. Protams, bija arī vilšanās. Viena tāda – vietējā ģimenes taverna, ko ieteica paši vietējie un galdiņš bija jānorezervē 3 dienas iepriekš. Nebija jau tā, ka negaršīgi, bet nu baudāmi īsti ar nē. Personāls arī izskatījās, ka sēž uz seniem lauriem un vairs vispār neiespringst uz labu apkalpošanu.
Kopumā Atēnās ir daudz labas internacionālas ēstuves, kafijas vietas, bulkotavas un kebabnīcas.
Secinājumi/ieteikumi
- Pilsētā redzamos klementīnus (izskatās pēc apelsīniem) nav vērts raut un garšot. Nejēgā skābi.
- Metro, tirgū, un citās cilvēku pārpildītās vietās jāsargā somas un kabatas. Mums gan zagļi laikam gāja ar līkumu, bet mēs arī bijām prātīgi un uzmanīgi.
- Plaku, ja iespējams, apmeklēt no rīta. Bijām tur visos dienas laikos, bet no rīta patīkami tukša, ļoti maz tūristu. Tāpat Plakā vietas, kur paēst ir ļoti tūristīgas un dārgākas, tāpēc varbūt dotos kaut kur citur.
- Krustojumos noteikti pārliecināties divreiz (varbūt pat trīsreiz) pirms tos šķērsot. Pat, ja transportam luksoforā sarkanais, gājējiem zaļais, pieredzējām to, ka daudzi to nerespektē.
- No Atēnu lidostas uz pilsētas centru viegli nokļūt ar metro.
- Atēnas ar bērnu ratiem labi izbraucamas. Vietās, protams, ir kāpnes, bet to nejutām kā apgrūtinājumu. Metro gan nereti lifti ratiem nestrādāja.
- Manā galamērķu topa augšgalā Atēnas beigu beigās neierindojās (bet noteikti vismaz vienreiz jāredz), to gan nevarētu teikt par salām – uz tām es vēl gribētu aizbraukt.
Izmaksas (2023. gada maijs):
biļetes airBaltic Rīga-Atēnas-Rīga, 2 pieaugušie un 2 bērni – nepilni 600 EUR;
viesnīca (Brown Lighthouse Athens, tuvu visiem apskates objektiem, trīsvietīgs numurs, 7 naktis, fancy brokastis iekļautas, prosecco lobijā visu laiku arī un baseins uz jumta) – 1000 EUR; (numuriņi gan maziņi)
ēdiens – frappe 2-3 EUR; giross – restorānos 7-15 EUR, street food – 3-5 EUR; loukumādes – 3-5 EUR, konditorejas izstrādājumi – manuprāt, lētāki kā LV, pārējais līdzīgās cenās.
muzeji: ieeja Akropolē – 20 EUR, bērniem bez maksas, Benaki muzejs – 12 EUR, studentiem 6 EUR, bērniem un jauniešiem bez maksas, Kallimarmaro stadions – 10 EUR, studentiem 5 EUR, bērniem zem 6 gadi – bez maksas;
metro – 1,20 EUR 90-min brauciens, brauciens uz Hydru – 70 EUR turp-atpakaļ, studentiem uz pusi lētāk, bērniem pa velti, funikulieris augšup uz Likabetus kalnu – 10 EUR turp-atpakaļ, 7 EUR – vienvirziena biļete
Džoanna.lv 