Birka: Sirakūzas

Lasīts un dzirdēts, ka Tu neesi bijis Itālijā, ja neesi bijis Sicīlijā, arī to, ka Sicīlija ir Itālijas sirds un vispār neesi neko redzējis, ja neesi redzējis Sicīliju. Nu tad ņemot vērā šos faktus, 2023. gada novembrī nopirkām biļetes uz Katāniju, lai maija mēnesī varētu apskatīt salas austrumus. Manas gaidas attiecībā uz šo salu bija lielas – paziņām patika ļoti, ceļojumu blogos arī viss tas labākais rakstīts, ēdiens arī esot kaut kas wow un seriāla “Baltais lotuss” otrajā sezonā redzētais arī aicināt aicina uz šo salu.

Plāns – iznomāt mašīnu, apskatīt Sicīlijas austrumus un ēst, ēst un ēst.

Pirmā diena (jeb puse dienas)

Lidojums no Rīgas varētu būt mans ideālākais lidojums – laiks debesīs lielisks, lidojums ātrāks nekā paredzēts, bērni kā eņģelīši. Nolaižoties Katānijas lidostā, dodamies uz automašīnas nomu. Janvārī auto noma Sicīlijā par nedēļu bija aptuveni uz pusi dārgāka, ja salīdzina ar aprīli. Plānoto 500 EUR vietā samaksājām mazliet virs 200 EUR. Neskatoties uz sliktajām atsauksmēm, šoreiz izvēlējāmies No Leggiare auto nomu. Pasteidzoties notikumiem pa priekšu – viss ļoti labi – auto jauns, tīrs, ērts, depozītu atgrieza. Izklausās pēc piecām zvaigznēm, tomēr dodam tikai trīs, jo pirmo reizi saskarāmies ar savdabīgu scamu: saņemot auto mums tiek iedota atslēga, uz kuras norādīts, ka mašīnā jālej benzīns. Arī nomas čalis to pasaka divas reizes. Kad jau esam pabraukājuši, vīrs saka, ka tomēr izklausās pēc dīzeļa un arī apgriezieni kā dīzelim. Veram vaļā degvielas bākas durtiņas un tur tiešām rakstīts dīzelis. Arī tehniskās pases kopijā – dīzelis. Hmm – degvielu vēl nelejam, varam iztikt, kamēr noskaidrosim situāciju. Supports, protams, neatbild, tad nu pēdējā dienā (bākā palikuši 3 litri), pirms nodošanas aizbraucam paši uz kantori, lai noprasītu kas pa desām. Uz vietas čalis uzreiz saka, ka dīzelis, dīzelis. Beigās uz atslēgas uzlīmes arī redzējām, ka kāds bija rakstījis dīzelis, bet tas ir ticis nodzēsts. Beigās sapratām, ka daudz netrūka, lai noņemtu visu depozītu un vēl gan jau, jo redz uz atslēgas nepareizi uzprintējies.

Dienai ejot uz galu, no Katānijas dodamies ceļā uz Sirakūzas pusi, kur mums norezervēta naktsmītne trim naktīm un gaida mana mamma, kas mums ceļojumā pievienojusies no Nīderlandes. Naktsmītne lieliska. Sākumā liekas, ka kaut kādā pamestā nostūrī, bet atbraucot viss ir tik jauks – apelsīnu un citronu dārzi blakus, vairāk vai mazāk autentiska sicīliešu istaba, gardas brokastis no vietējiem un svaigiem produktiem. Mums patīk.

Otrā diena

Ārā mākoņains. Plānā – doties uz Noto, tad uz Modiku (Modica) un ja beigās būs luste – tad iebraukt Calamosche pludmalē. Noto un Modika ir baroka arhitektūras pērles. Trešā vēl ir Raguza, bet to šoreiz nolēmām izlaist.

Noto viesojāmies pāris dienas pirms slavenā Infiorata di Noto jeb Noto ziedu festivāla, kas parasti notiek maija trešajā nedēļā. Dienā, kad mēs bijām pilsētā, uz ielas tapa skices, uz kurām tad vēlāks tiks izvietoti ziedi.

Pilsēta samērā kalnaina, tāpēc nolēmām paņemt zaļo tūristu vilcieniņu (5 EUR biļete), kas mūs izvizināja pa galvenajiem apskates punktiem. Pēc 35 minūšu brauciena aizdevāmies uz dažām vietām vēlreiz, lai apskatītu rūpīgāk. Pilsēta skaista, samērā kompakta, bet tūristi galvenokārt pārvietojas pa vienu galveno ielu.

Nogaršojuši ceļojuma pirmos gelato, aperolu un arančinī, dodamies uz Modiku. Karstums arī pieņemas spēkā un Modikā nonākam pašā karstuma kulminācijā.

Meitenes grib pusdienas un tuvojas arī siestas laiks, tāpēc dodamies ēdiena meklējumos pirms viss aizveras. Atrodam jauku vietu, kur veldzējam slāpes un remdējam izsalkumu. Pilsēta ir vēl kalnaināka par Noto un ārā ir +28 grādi, tāpēc šoreiz atkal ņemam vilcieniņu. Saglabājot biļetes no Noto vilciena, vari izmantot tās, lai saņemtu atlaidi Modikā. 5 EUR vietā jāmaksā 3 EUR. Šoreiz vilcieniņš jeb kā mēs saucam – spēļu lokomotīve – ir pārbāzta, ir karsti un daļu no gida teiktā nedzirdu, jo man un bērniem vienkārši ir karsti. 😀 Ja nebūtu tāds karstums, nepaslinkotu un uzkāpu augšā, kur atrodas baroka stilā celtās baznīcas, kā arī skaistais skats no augšas labāk ļauj novērtēt pilsētas skaistumu.

Pabeidzot braucienu, pilsētā siesta, lielākā daļa veikalu un restorānu ir ciet, bet mums palaimējas tikt pie gelato. Modikā ir senas šokolādes tradīcijas, tāpēc tieši šokolāde ir atrodama gandrīz katrā veikaliņā uz galvenās ielas, kā arī daudzās ēdienkartēs. Vērts atvest kādu mājās sev vai draugiem.

Notiesājuši gelato, esam gatavi vēl pēdējam šīs dienas apskates objektam – Calamosche pludmalei. Tā atrodas Vendicari dabas rezervātā.

Atbraucot, automašīna jāatstāj stāvvietā, tad kādi 100 m līdz ieejai, kas kā sapratu vakaros (mūsu gadījumā 19.30) tiek aizslēgta, tāpēc jāpaspēj līdz tam laikam atpakaļ. Samaksājām ieejas maksu uz visiem – 7 EUR. Tad aptuveni 20 minūšu gājiens pa taku (ar ratiem nevar izbraukt) lejup līdz pludmalei. Pludmalei piešķirti dažādi skaistuma tituli un nonākot tur par to patiesi pārliecinājāmies. Ņemot vērā, ka ir samērā vēls, pludmalē esam vienīgie. Calamosche pludmale ir aptuveni 200 m plats līcis, ko no abām pusēm ieskauj akmeņu ragi, līdz ar to ūdens šeit mierīgāks, lieliski piemērots snorkelēšanai, kā arī te ir smilšu nevis akmeņu pludmale. Pavadām laiku trakojot pa viļņiem un vienkārši baudot apkārtni. Noteikti iesakām!

Trešā diena

Laiks Sirakūzām (citur nosaukta kā Sirakūza) – es palieku pie daudzskaitļa formas. Pašās Sirakūzās sanāca mazliet paviesoties tikai tik daudz cik braucot uz un no veikala. Galvenais mērķis bija apskatīt pilsētas vēsturisko daļu – Ortidžu (Ortigia). Tā ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā un tajā ļoti izceļas grieķu ietekme, līdz ar to Sirakūzas dēvējot par vismazāk sicīliskāko Sicīlijas pilsētu. Ortidžas salu ar pārējo pilsētu savieno tikai divi tilti, kas ir visnotaļ noslogoti. Iepriekš esmu norezervējusi laivu tūri apkārt salai. Ārā ir mazliet nomācies un vējains, tāpēc laivu tūre notiek uz lielākas laivas nekā parasti, kā arī mums tiek paziņots, ka nevarēsim iebraukt alās, jo ir pārāk vējains. Nu nekas, tādēļ jau neiesim atteikties. Mūsu gids ir laikam itālis (kurš gan izskatās vairāk pēc grieķa, īpaši sava lielā taisnā deguna dēļ), stāsta interesanti, bet tai pat laikā kaut kas pietrūkst. Jūra tiešām ir mazliet satrakojusies – turpceļā viļņi tik lieli, ka brīžiem laiva palecas un kārtīgi šūpo. Hanna, protams, ir sajūsmā, mēs it kā arī, bet man saspringums, jo cieši jātur Ella, lai neieveļas ūdenī, jo tieši tas viņai interesē visvairāk. Pēc pirmajām minūtēm saprotu, ka pie šādiem viļņiem man necik drīz piemetīsies jūras slimība un tā arī ir. Pusceļā paliek mazliet nelabi ap dūšu, bet to novēršu blenžot taisni. Pēc kādām 35 minūtēm arī Hannā pamanu nelielas izmaiņas un saprotu, ka arī viņai ir slikta dūša, tikai viņa to nesaka. Tā nu abas kopā sēžam, skatāmies uz horizontu un gaidām kad laiva iegriezīsies mierīgākos ūdeņos. Tā arī notiek un pēdējās 15 minūtes brauciens ir rāms, sala apskatīta no visām pusēm, no ārpuses redzētas arī alas (tiešām izcili, ja varētu iebraukt iekšā) un jūras slimība pārgājusi. Pēc stundu gara izbrauciena dodamies Ortidža iekšā, lai paēstu. Atrodam itāļu tapu bāru, ar dikti jauku apkalpošanu. Ēdiens ir labs, bet ne izcils, kā arī mazliet nosalstam, jo ir vējains un terase atrodas ēnā. Pateikšu priekšā – pēc stundas gan čīkstēsim, cik karsts un kāpēc tas vējš un ēna nevarētu būt atpakaļ. Tālāk bezmērķīgi klīstam pa salu, vērojot, fotografējot un, protams, ēdot. Salas galā ir arī kāpnes, kur var noiet uz pludmali – pāris dāmas šo opciju arī izmanto un vāļājas uz akmeņiem. Klāt jau pieminētais karstums, Hanna plecos aizmigusi, tāpēc tiek meklēta vieta, kur piesēst. Atrodam fancy bāru, kurā ir ērti krēsli spēka snaudai. Netālu no šī bāra atrodas sengrieķu nimfas Aretusas strūklaka, kas ir dabīgs saldūdens avots. Strūklaka atrodas noēnotā vietā un apkārt tai aug papirosa augi. Gids laivā teica, ka tieši šajā vietā pie strūklakas ir vienīgā vieta, kur Eiropā tie aug. Nav jau it kā tālu no patiesības, bet pilnīga taisnība tā tomēr nav. Tas ko viņš nezināja, ir, ka mūsu naktsmājas atradās tieši blakus Fonte Ciane rezervātam un Ciānas upei. Un, ja var ticēt tur teiktajām (un arī redzētajam), tad tieši šīs upes krastos ir lielākās papirosu augu plantācijas Eiropā. Lai nu kā – šis ir iemesls, kāpēc Sirakūzās var iegādāties papirosu suvenīrus, kā arī apmeklēt papirosu muzeju.

Ceturtā diena

Laiks pamest Villa Dei Papiri viesmīlīgās telpas un doties salas ziemeļu virzienā. Šī diena paredzēta Katānijai. Atrast stāvvietu pilsētā šķiet gana izaicinoši, bet mums paveicās. Atstājām to samērā tuvu Doma laukumam. Savukārt pēdējā dienā, pirms došanās uz lidostu Katānijā iebraucām vēlreiz. Šoreiz iebraucām no ostas puses un braucot cauri kvartāliem, varēja uz ielām manīt kā senākās profesijas pārstāves, tā arī dažādu substanču atkarīgos. Tiklīdz radījām iespaidu, ka vēlamies apstāties, kāds onka uzreiz klāt un prasa samaksāt. Juris pirms tam bija lasījis, ka, ja plāns auto atstāt tādā vietā, labāk samaksāt onkam, jo pieskatīs mašīnu, lai ar to nekas slikts neatgadās.

Nonākam Katānijas centrā. Arī te esmu laikus parūpējusies un rezervējusi gida tūri. Sākumā gribēju rezervēt kaut ko līdzīgu “Like a local” tūrei, bet vai nu nebija mums piemēroti laiki vai arī nebija “stroller friendly”, tad nu izvēlējos vēsturisko pilsētas tūri.

Satikšanās vieta Doma laukums (Katānijas) ar ziloņa strūklaku pa vidu. Tad nu divas stundas pavadām atkal karstumā, staigājot pa Katānijas vēsturisko centru un klausoties stāstos. Apskatījām gan universitāti, gan Rātsnamu (Palazzo degli Elefanti), zivju tirgu (Pescheria di Catania), daļu no 3 km garās Etnas ielas (ielas galā var redzēt Etnu), nogājām garām Ursino pilij, dažādām villām, kā arī no karstuma patvērāmies Sv. Agatas katedrālē. Agata vispār ir Katānijas aizbildne. Februāra sākumā tai par godu pilsētā noris arī svētki, kas kā sapratu ir nu ļooooti lieli reliģiskie svētki un līdzinās teju vai festivālam. Kā viņa kļuva par svēto un pilsētas aizbildni? Agata laikā, kad kristietība nebija īpašā cieņā, tomēr nodevās šai ticībai, kā vēlāk dažādu iemeslu dēļ viņu apcietināja, spīdzināja un pat nogrieza krūtis. Savukārt dienā, kad Agata nomira, Katāniju satricināja zemestrīce, no Etnas sāka plūst lava, kā rezultātā vietējie lūdzās, lava apstājās un Agata kļuva par pilsētas aizbildni un svēto. Lielos vilcienos aptuveni šādi. Ja liekas, ka šo dāmu turpmāk tāpat neatcerēsies, varbūt palīdzēs ēdiens. Ļoti iespējams, kādreiz dzīvē ir redzēts vai ēst tāds konditorejas izstrādājums kā Cassatella di sant’Agata jeb balta biskvīta kūciņa, kas parasti pildīta ar rikotu un pa virsu dekorēta ar ķiršu sukādi. Tās simbolizē nogrieztās Agatas krūtis un var dēvēt arī par “jaunavas kūciņām”. Ļoti garšīgas. Apskatījuši daļu vēsturiskās Katānijas, dodamies pusdienās. Atrodam vietu netālu no zivju tirgus (kafejnīcas šeit tuvumā ieteica arī gids), tieši uz ielas zem krāsainiem lietussargiem. Paēduši, iegādājušies pāris suvenīrus dodamies uz nākamo naktsmītni – Etnas pakājē. Braucot uz to, nobraucām garām Aci Trezza ciematiņam, no kura ar vienu aci redzēju Ciklopu salas. Ja laiks – iespējams, vērts piestāt.

Dienas izskaņā iekārtojamies viesnīcā, mazliet pabaudām baseina un saules peldes un tad jau dodamies uz tuvējo pilsētiņu paēst. Izvēle nav liela, tāpēc izvēlamies ēst picu vietā, kurai pēc Google review ir 4,8 zvaigznes. Vieta no malas necila – plastmasas krēsli, cilvēku nav (te gan viņus nevar vainot, jo mēs bijām laikam par agru priekš sicīliešu standartiem), bet picas, pasta un apkalpošana bija tip-top. Devām 9,8 zvaigznes. Tā ar pilniem vēderiem, noslēdzām ceturto dienu.

Piektā diena

Neilgi pirms brukšanas uz Sicīliju iesāku skatīties seriāla “The White Lotuss” otro sezonu, kuras darbība kā reiz norisinās uz šīs salas. Vienā no epizodēm, tika apmeklēti vīna dārzi, kas man iepatikās, tad nu tos sagūglēju. Vīna darītava kurā tika filmēta konkrētā seriāla epizode ir Planeta Sciaranuova Etna. Tā atrodas aptuveni Etnas pakājē (ja vien 850 m vjl. var saukt par pakāji), kā arī tajā  ir neparasti klimata un augsnes apstākļi, kas izceļ to citu vīnu vidū.

Iepriekš biju rezervējusi degustāciju tūri šeit – tā sevī ietvēra stāstījumu par šo ģimenes vīna darītavu, nelielu pastaigu pa vīna dārzu, kā arī 4 vīnu un sieru degustāciju. Viss, manuprāt, bija organizēts profesionāli, bet man nav ar ko salīdzināt, jo šis bija mans pirmais vīna dārza apmeklējums. Jauka uzņemšana bērniem – pie galda bija sarūpēta vieta ar zīmuļiem un mantām arī viņiem, kamēr blakus varējām nodoties degustācijai.

Pēc tūres devāmies augstāk – uz pašu Etnu. Jau iepriekš bijām nolēmuši, ka ar funikulieri nebrauksim, augšā arī nekāpsim. Aizbrauksim līdz galvenajai stāvvietai un labu laikapstākļu gadījumā apskatīsim Etnas Silvestri krāterus. Brauciens augšup pa serpentīniem un samērā lēns, bet skati brīnišķīgi. Vienu brīdi pārņēma sirreāla sajūta, kad braucot pa ceļu virsū ātrumā nesās mākonis un pēc pāris sekundēm jau atradāmies pelēkā cukurvatē. Augšā laiks ļoooti vējains. Aizstaigājam līdz pirmajam tuvākajam krāterim, bet man rūpe, ka bērniem sapūtīs visu ko var sapūst, tāpēc nolemjam, ka uz nākamo krāteri, kas ir vēl augstāk nekāpsim, izņemot Juri – viņš ātri gribēja uzskriet un noskriet. Kamēr viņš to dara, ieejam vietējā kafejnīcā, paņemam negaršīgas uzkodas un kā reiz sāk līt. Pārlaižam lietu, sagaidām Juri un tad dodamies lejup.

Diena bijusi piesātināta, tāpēc vakaru pavadām viesnīcā.

Sestā diena

Šodien laiks apmeklēt it kā Sicīlijas gleznaināko pilsētu Taorminu. Pilsēta sastāv no divām daļām – viena kalnā, otra lejā pie jūriņas. Mums plānā izstaigāt augšējo daļu un pēc tam nobraukt lejā uz pludmali, iespējams, apmeklēt Isola Bella pussalu, kur pa smilšu strēli var aizstaigāt basām kājām.

Vēsturiskajā Taorminas daļā īsti nevar pārvietoties ar auto (vismaz ne tādi mirstīgie kā mēs), tāpēc to atstājam daudzstāvu stāvvietā netālu no tās. Ērti, viss saprotami un ne tik dārgi – laikam bija kādi 13 EUR pa 5 stundām.

Taorminai mums plāna nav, staigājam, brīnāmies, atkal ēdam un tā lielāko dienas daļu, līdz brīdim, kad sagribas apsēsties un padzerties. Apsēžamies Taverna Don Nino. Šaura, maza, bet aperols un bruschettas izcilas. Visu ēdienu gatavo gandrīz acu priekšā. Jau gatavojamies doties prom, kad ne no kurienes sāk līt, nē, drīzāk gāzt lietus. Tad nu sēžam vēl kādu stundu, baudot jaunus aperolus un nu jau arī pastu – viss izcili. Lietus mitējas, dodamies ārā un plānu par pludmali. Bet to drīz atmetam, jo atkal sāk līt un prognozē sola visu vakaru tādu. Tad nu nekas cits neatliek kā doties atpakaļ uz viesnīcu un vienkārši nedarīt neko.

Vakarā lietus tomēr izskatās beidzies pavisam un dodamies un citu netālo Riposto pilsētiņu vakariņās. Arī te izvēle nav liela, bet atrodam ļoti aizdomīga izskata tratoriju, kurā ēdiens atkal ir lielisks. Manuprāt, jūras velšu risotto bija 10/10. Pēc vakariņām vēl nolemjam pastaigāt un secinām, ka pilsēta tāda skumīga. Daudz pamestu ēku, maz cilvēku, arī šeit viss netīrs. Kopumā jau visa Sicīlija ir netīra, nekopta, aizaugusi, ar vecām, nolupušām un pamestām ēkām. Atbraucot ciemos, man tas ļoti netraucē, bet sevi ikdienā šeit nu nekādi neredzu dzīvojam.

Septītā diena

Var teikt, ka pēdējā diena šeit. Ņemot vērā, ka mums labāk patīk dabas tūrisms, tad šodien lemjam par labu Alkantaras (Alcantara) upes aizas (Gole dell’Alcantara) apmeklējumam. Upe sākas kalnos un ietek Jonijas jūrā. Tā ir dzestra visu gadu. Laikā, kad mēs bijām – upē bija aptuveni +10 grādi. Pirms vairākiem tūkstošiem gadu upes tecējumu ietekmēja no Etnas plūstošā lava, ūdens to ātri atdzesēja, kā rezultātā tagad upe tek starp brīnišķīgām bazalta klintīm. Ārkārtīgi, ārkārtīgi skaisti.

Samaksājot 2 EUR pie upes var nokļūt lejup pa kāpnēm, pa 7 EUR varēja nobraukt ar liftu. Automašīnu var atstāt stāvvietā, kur norāde par botānisko dārzu. Ja vien nav kustību traucējumu, tad noteikti nav vērts izmantot liftu. Pie upes ir neliela akmeņu pludmale, kur var atpūsties. Mēs bijām ap plkst. 10.00 no rīta, tad vēl bijām tikai mēs un vēl viens pārītis, pēc pusstundas jau bija kādi 15 cilvēki, vēl pēc pusstundas kādi 25. Lasīju citos blogos, ka vasarā cilvēku te ir ļooti daudz, jo šis ūdens te ir kā oāze karstajā Sicīlijā.

Ūdens tiešām auksts, bet iebrienam iekšā, lai upi pārbristu. Tas dziļākajā vietā sniedzas mums aptuveni līdz dibenam. Tie kuriem ir – izmanto ūdens čības vai kādas citas pēc tam viegli žūstošas sandales, mēs gājām ar plikām kājām un nekāda vaina. Pa upi un aizu var paieties kopā kādus 3 km. Vasarā tiek piedāvāta arī “body rafting” aktivitāte. Mums šis bija viens no šī ceļojuma “highlightiem”.

Atgriežoties no upes, atlikušo dienu pavadām laiskojoties viesnīcā, savukārt pēdējo vakaru noslēdzam tuvējā pilsētiņā, mielojoties ar picu, ēdot gelato un izbaudot silto vakaru. Nākamajā dienā mums lidojums tik dienas otrajā pusē, kā rezultātā pa dienu vēlreiz iebraucām Katānijā, kur izbaudām vēl pēdējos ceļojuma gelato un aperolus. Nododam mašīnu un tad jau pēc 3 stundu lidojuma esam atpakaļ Rīgā, kur laiks tikpat silts kā Sicīlijā.

Secinājumi/ieteikumi

• Ēdieni ko baudīt – arančīnī jeb rīvmaizē panētas un eļļā vārītas rīsu bumbiņas ar dažādu veidu pildījumu, fokačas un picas, granitu ar brioche maizīti, dažādi salāti (īpaši ar apelsīniem), baklažāni visādos veidos, pastas (piemēram, pasta Norma), neesmu fans, bet daudz kur bija dažādi aitas piena sieri, konditorejas izstrādājumi – piemēram, jau minētās “jaunas kūciņas”, kaneloni ar rikotas pildījumu (mans absolūts favorīts), jūras veltes – fritētas, iekš risoto, pastas utt. Protams, gelato un daudz. Cieņā – vietējās pistācijas (dārgākas nekā grieķu vai turku), mandeles, citroni, apelsīni, olīveļļa, tomāti.

• Izmaksas – lidmašīnas biļetes mums visiem četriem Rīga-Katānija-Rīga – 500 EUR, divas naktsmītnes (ar baseinu, iekļautām brokastīm, skaistās vietās, viss super) 1000 EUR uz pieciem, auto noma (Fiat 500X – jauns, ērts) – 240 EUR uz 7 dienām + 80 EUR nobrauktajā degvielā, vīna tūre – 55 EUR no cilvēka, Katānijas walking tour – 10 EUR no cilvēka (par bērniem nemaksājām), izbrauciens ar laivu apkārt Ortidžai – 20 EUR no cilvēka caur GetYourGuide (bērniem nebija jāmaksā), ēdiens – aptuveni 15-25 EUR no cilvēka atkarībā no vietas. Mazākās pilsētiņās – aptuvei 7-10 EUR pica, 10-15 EUR pasta, aperols 4-6 EUR, alus – 2,50-4,50 EUR, kaneloni-3,50-5 EUR, arančinī – 3-4 EUR, salāti 5-7 EUR, risotto – 15-20 EUR, glāze vīna – 4-7 EUR, ir arī frī un nageti.

• Dzeramnaudu nav nepieciešams atstāt, jo gandrīz visās vietās tiek ierēķināta servisa maksa. 1-3 EUR par cilvēku.

• Sākumā gribējām pa salu pārvietoties ar sabiedrisko transportu, bet ātri vien pārdomājām, jo pārāk daudzi teica, ka tas nav uzticams transports, kā arī daudzām vietām nevar piekļūt. Labs lēmums – jo ar mašīnu not4iekti bija ērtāk un ātrāk. Parkošanās vabūt citrreiz izaiconoša, jo nav vienkārši kur noparkoties, bet Juris izcils braucējs, viņam problēmu nebija. Noteikti vērts izmantot EasyPark aplikāciju – tā palīdz saprast kur un pa cik var noparkoties.

• Uzpildoties Sicīlijas benzīntankā jāskatās vai tas ir self-service vai nav. Ja nav, tad čalis piepildīs bāku un būs jāmaksā ekstra centi par katru ielieto litru.

• Katānija, Sirakūzas, Noto, Modiča, Taormina un citas mazās pilsētiņas ir izbraucamas arī ar ratiem. Vietās, protams, kāpnes vai šaurāka ietve, bet nekas ārkārtējs.

• Itāļiem patīk bērni. Bijām to jau pieredzējuši citur, bet te to varēja just ļoti. Hanna iemācījās pateikt “liels paldies”, “čau” itāliski un tad vietējie vispār kusa. Arī uz ielas nāca klāt, fotografēja, mēģināja runāt. Meitenes tika pie vairākiem suvenīriem pa velti, jo viņas ir tik bellissimas.

• Sicīlijā ielas ir netīras, ēkas nolaistas, apkārtne nesakopta. Es ar to biju rēķinājusies, bet saprotu, ka daudziem tas sabojā priekšstatu par šo salu.

• Manuprāt, neprātīgi un pārāk sasteigti, ja nedēļas laikā plāns apceļot visu salu. Labāk vienu salas galu un arī tad var nepietikt laika. Sicīlijā ir daudz ko redzēt un darīt, tāpēc labāk ceļojumu baudīt un nedēļu veltīt vienam salas galam.

• Dodoties uz Etnu – noteikti līdzi vējjaka un labi apavi. Vējš mūs purināja pamatīgi, tempertūras starpība vismaz 10 grādi. Ar bērniem var mierīgi apmeklēt Silvestri krāterus, augstāk vajadzēs jau gidu un speciālu transportu.

• Sicīlijā ielas ir netīras, ēkas nolaistas, apkārtne nesakopta. Es ar to biju rēķinājusies, bet saprotu, ka daudziem tas sabojā priekšstatu par šo salu. Neskatoties uz to – man sala ļoti patika. Vai iemīlējos tajā? Nē. Vai gribētu atbraukt vēlreiz? – Jā!