Ceļojums uz Azūra krastu jeb Côte d’Azur jeb Francijas rivjēru bija īpašs gan ar to, ka tas bija pirmais ceļojums kopš Covid ēras sākuma (pēdējais ceļojums pirms tam bija uz Berlīni, 2020. gada janvārī), gan ar to, ka pirmo reizi mūsu ceļojumam pievienojās meitiņa un ģimenes draugi.
Par labu Francijas dienvidiem izlēmām, jo vēlējāmies pagarināt vasaru (nezinājām, ka augusts būs iekāpis jau rudens kurpēs) un pabūt valstī, kurā vēl neesam bijuši. Papildus tam, sapratām arī, ka gribam pēc iespējas atrāk parādīt Hannai ceļošanas prieku.
Rivjēra gan sākumā nešķiet piemērotākais galamērķis ceļojumam ar 10 mēnešus vecu mazuli, jo gandrīz nekur un nekas nav līdzens, ietves (ja tādas vispār ir) ir gana šauras ratiem, smukie ciemati ar ratiem ir teju neizbraucami un septembrī vēl ir diezgan karsts. Bet, neskatoties uz to, ceļojums izdevās, Hanna uzvedās super un vispār mums nelikās, ka viņa ir baigais enkurs.
Ko tad mēs skatījām un baudījām?
Nica
Lidojums Rīga-Nica. Lidosta atrodas samērā netālu un pilsētas centrs ir sasniedzams ar 2. tramvaju (aptuveni 30 min), vilcienu no St Augustine stacijas, autobusu un, protams, taksi (t.sk. Uber taxi). Nevarētu gan teikt, ka izstaigājām pilsētu krustu šķērsu. Drīzāk apošņājām gaisu. Pabjām uz galvenās ielas, kas ir arī shopping street, vecpilsētu apskatījām, La promenade du Paillon redzējām un, protams, pagājāmies pa Promenade des Anglais un šo to apskatījām Pils kalnā (Colline du Château). No Pils kalna redzama Nicas pilsētas panorāma (tā kas parasti titulbilde ceļošanas blogiem un pinterestā). Tajā var paklaiņot pa celiņiem, kā arī var aplūkot, manuprāt, diezgan unikālu un interesantu (tiesa gan mākslīgi veidotu) ūdenskritumu. Kalnā var nokļūt pa kāpnēm, bet biju pirms ceļojuma noskaidrojusi, ka ir opcija arī uzbraukt ar liftu (tiem, kuri ar ratiem vai vāju sirdi – noderēs). Ieeju meklē pie Ascenseur du Chateau.
No Pils kalna var redzēt arī Angļu promenādi (Promenade des Anglais). 18. un 19.gs. angļu aristrokāti ziemas mēdza pavadīt Nicā. Lai labāk varētu baudīt skatu, angļi nosponsorēja promenādes izbūvi (~7 km). Tad nu tagad gan vietējie, gan tūristi var netraucēti ar distanci pastaigāties gar jūru.
Esot vecpilsētā un meklējot izcilus makarūnus, tad vērts iegriezties Angéa Nice. Košas vitrīnas, gardumgardi makarūni (8 EUR par 4 gab.) un laipna apkalpošana. Savukārt lūkojoties pēc gelato, varu ieteikt Azzuro Artisan Glacier un Fenocchio. Noteikti varētu vēl šur tur aiziet, bet nakšņojām Cap d’Ail, kas nav gluži blakus Nicai un atmetām arī domu par muzejiem, līdz ar to pilsētas apskatei kopumā veltījām dienu (sadalot to divās dienās).
Monako
Ņemot vērā, ka dzīvojām mazāk nekā 2 kilometru attālumā no Monako, tad uz šo pundurvalsti devāmies kājām. Nokāpām (nonesām ratus) no ārprātīgi augstām kāpnēm un bijām jau Monako. Covid laiks un maskas jānēsā gandrīz visur. It kā ejot pa ielu (ja vien tas nav public square vai kas tamlīdzīgs) nav jāvelk maksa, bet visi tāpat staigā tajās. Ienākot valstī, soļojam uzreiz uz Montekarlo. Izejam cauri centram, garām grezno jahtu piestātnei (ostai) un augšā pa kalniņu uz kazino. No 10.00-13.00 tūristi var apskatīt kazino iekštelpas (centrālo telpu un pāris slotu mašīnas). No plkst. 14.00 sākas naktsdzīve, jāievēro dreskods un ieeja par maksu. Blakus kazinčikam laukums ar kafejnīcām, strūklakām, grezno Hotel de Paris. Var pasēdēt (atsevišķu soliņu nekur nav) kafejnīcā (kafiju var izdzert pa 6 EUR, ja vien ir tāda vēlme) vai vienkārši pastaigāt un pavērot šiko auto parādi, kuru plūsma ir nemitīga.
Pēcāk soļojam atkal lejup un dodamies paēst. Viens no vietējo favorītiem (tā vismaz saka) ir Marché de la Condamine (gastrotirgus?). Iekšpusē dažāda ēdienu izvēle, daudz vietējo un skaļas sarunas. Ja nekas tur tomēr neuzrunā (vai arī nav kur apsēsties) tad apkārt pa perimetru ir citas vietas, kur paēst.
Vēderus pieēduši, dodamies augšup uz Monako vecpilsētu. Pa ceļam piestājam foto punktā (milzīgs zelta rāmis ar skatu uz ostu un Montekarlo). Lai vēlreiz un padziļinātāk apskatītu šo valstiņu, kā arī atpūtinātu kājas, nolemjam izbraukt ekskursijā ar vilcieniņu. Biļete 10 EUR (bērniem līdz 2 gadu vecumam 0 EUR un var speciālā grozā ielikt arī salocītus ratus). Pēc brauciena (aptuveni 40 min) metamies vecpilsētas ieliņās skatīt tās un pirkt suvenīrus. Šajā reizē neapskatīts palika akvārijs (vismaz no iekšpuses).
Èze ciems
Dodoties uz Ezi ar sabiedrisko transportu (vai arī ar ko citu), galvenais nesajaukt Èze-sur-Mer (vilciens pienāk šeit) ar Èze village (te autobuss). Varētu likties, ka viena apdzīvota vieta, bet viena atrodas jūras krastā, bet otra krietni augšup kalnā (400 m v.j.l.). Dodamies uz Èze ciemu, kas ir viduslaiku ciems Francijas rivjērā. Senās ielas ir šauras un visādi ctādi apgrūtinošas, bet vecais ciems ir vienkārši burvīgs. Tiesa gan, te jāpiemin, ka esam laikā, kad tūrisms tikai sāk atkopties un man izdodas diezgan daudz foto noķert bez cilvēkiem un arī izbaudīt viduslaiku ciemata šarmu, bet parastā laikā šo ciemu šturmētu pensionāri no kruīza kuģiem vai citi tūristi, kas te ātri izbirst no autobusa un tikpat ātri arī izskrien cauri.
Lai pabaudītu skatu, var padzert kafiju kādā no cafe (atkal 4-6 EUR par kafiju), bet var arī doties uz Le Jardin Exotique, nopirkt biļeti pa 6 EUR, papildus redzēt eksotiskus sukulentus un palūkot rivjēru no augstāka skatupunkta.
Citas lietas un vietas
Vienu savu ceļojuma dienu veltījām arī Antibes apmeklējumam. Tomēr pavadījām tur samērā īsu laiku un neatbilstoši daudz laika transportā uz un no Antibēm. Šeit var apskatīt vecpilsētu, turpat rokas stiepiena (drīzāk kāju gājiena) attālumā ir osta un pludmale. Vēl var apskatīt Pikaso muzeju un mēģināt izprast kāpēc Antibes bija iecienīta Ficdžeraldu pāra atpūtas vieta 20tajos gados.
Nav noslēpums, ka visvairāk Michelin zvaigznes restorānu ir tieši Francijā un daļa no tiem ir tieši Francijas rivjērā. Tomēr arī bez resnā vīriņa zvaigznes, ir ļoti daudz burvīgu vietu, kur baudīt gardum gardu ēdienu. Parasti pirms braucieniem, noskaidroju, kas no lokālajiem ēdieniem man jānogaršo. Tad nu šoreiz sarakstā iekrita socca (auna zirņu pankūka), Nikosijas salāti, pissaladière (pica/tarte ar sīpoliem, anšoviem). Papildu tam dzērām daudz rosé, ēdām kruasānus un gelato.
Parasti, esot jūras tuvumā, vēlētos arī pavadīt laiku pie ūdens. Tomēr šoreiz mums bija apartamenti ar baseinu un līdz pludmalei bija gabaliņš ko iet, līdz ar to pie jūras mēs bijām tik divreiz – vienu reizi, lai nopeldētos (Antibēs), otru, lai paskatītos uz ūdeni no krasta (Nica). Azūra krastā pludmales nav balti smilšainas (varbūt dažas privātās), bet ar gaišiem akmens oļiem nobērtas. Katrā vietā atradīsiet gan publiskās pludmales (piemēram, pašā Nicā, pie Promenade des Anglais), gan privātās jeb maksas. Cenas dažādas. Šikākajās pat 100 EUR par ļežaku un saulessargu.
Secinājumi/ieteikumi:
- Francjas rivjēra un tās atrašanās klints malā un šaurie trotuāri ir apgrūtinoši vecākiem ar bērnu ratiem, bet, neskatoties uz to, visu izbraucām (dažviet gan rati bija jānes), visur tikām, sabiedriskajā transportā arī izgrozījāmies. Taksistiem auto krēsliņš nav jānodrošina, bet mazulīši bez tā pārvietoties gan nedrīkst. Tad nu var gaidīt uz taksi ar auto krēsliņu. Uber aplikācijā mums šoreiz nepiedāvāja atlasīt tādu iespēju, bet atstājām šādu info komentārā (vienu reizi gan taksists atcēla pieprasījumu :D). Vienu reizi īsu gabalu mērojām ar Hannu klēpī.
- Pirms ceļojuma, blogos lasīju, ka Francija nav īpaši draudzīga bērniem (daudzviet nav bērnu ēdināšanas krēsliņi, nemaz nerunājot par bērnu tualetes istabām utt.) Jā, tualetes speciāli māmiņām ar bērniem nemanījām (bija viena ar diezgan netīru pārtinamo virsmu), bet krēsliņus gan vairumā kafejnīcu atradām. Un frančiem nu ļoooti patīk mazi bērni un daudzi koķetēja un sveicinājās ar Hannu.
- Arī dzirdēts par frančiem un angļu valodu jeb tās neprasmi vai nerunāšanu. Francijas rivjēra laikam būs izņēmums, jo visās vietās ar mums labākā vai sliktākā līmenī tomēr sarunājās angliski. Tikai vienā kefejnīcā atbildēja franciski, bet ar laipnu un cieņpilnu atieksmi. Un ar vienu taksistu mierīgi sarunājāmies ar Google Translate palīdzību. Tāpat visa ceļojuma laikā, vietējie bija laipni, izpalīdzīgi un atsaucīgi.
- Vilcieni pienāk un atiet laikā (biļetes visur pirkām uz vietas stacijās), autobusi – kā nu kurais. Viens pēc pusstundas gaidīšanas tā arī neatnāca, otrs nokavēja 20 min (bija sastrēgumi), kāds cits atnāca laikā. Padoms – pieturās ir uzlīmēti pavisam mazi QR kodiņi, ko var noskenēt un uzzināt, cik tālu gaidītais autobuss ir un uz cikiem tas būs klāt.
- Ko atvest? Olīvas un visu ko citu, kas no tām veidots (ziepes, eļļu, tapenādes), lavandas izstrādājumus, rosé vīnu (cenas superlētas), makarūnus kādam īpašam mirklim mājās vai cilvēkam, franču aptieku kosmētika šur tur bija lētāka, nugas saldumus u.c.
- Mēs gar Azūra krastu pārvietojāmies ar sabiedrisko transportu (vilciens, autobuss, tramvajs) un taksi. Mazākus gabalus mērojām ar Uber taksi. Ņemot vērā, ka mums apartamenti bija vairāk kalnā, tad tur izmantojām autobusu.
- Šoreiz neapskatīts (bet gribēts) palika Villefranche-sur-Mer ciems, Cap-Ferrat pussala, Mentona. Kannas nebijām plānojuši apmeklēt un muzejus atstāsim citai reizei.
Džoanna.lv 