Gibraltārs ir mūsu noslēguma punkts Spānijas ceļojumam. Bet neuzdrošinājos Gibraltāru pievienot klāt Spānijas ceļojuma aprakstam, jo tā taču ir pilnīgi cita teritorija, un sajūtas atrodoties Gibraltārā, ir absolūti britiskas.
Gibraltārs noteikti ir kompaktākā vieta, ko zinu. Jo šajos 6,8 km² ir tik daudz ko darīt, apskatīt un nogaršot. Sāksim ar to, ka uz Gibraltāru neattiecas Šengenas zona, tāpēc dokumenti ir jāuzrāda gan ienākot Gibraltārā, gan izejot no tā. Ņemot vērā to, ka Spāniju apceļojām ar īrētu mašīnu un ar to nevarējām izbraukt no valsts, to novietojām blakus robežai esošajā stāvvietā (€ 15 pa dienu). Pats Gibraltārs tik tiešām ir britisks. Vienīgi – mašīnas brauc pa pareizo pusi. Bet britu krogi, britu virtuve, angļu valoda visapkārt, pilnībā sniedz sajūtu, ka vairs neesi Spānijā. Gibraltārā bijām 3 dienas. Daudzi teiktu, ka tas ir krietni pa daudz šai mazajai teritorijai (kā nekā pavadījām 3 dienas arī Barselonā, kas ir daaaaudz lielāka), bet mums tur dzīvoja draugs, kurš mūs gan izmitināja Gibraltārā, gan parādīja Gibraltāru no vietējo skatupunkta.
1. Kāpiens pa Mediterranean Steps
Gibraltāra klints augšā var tikt vairākos veidos: visvieglākais – uzbraukt ar trošu vilcieniņu vai uzbraukt ar taksi, bet uzkāpt var arī ar kājām vai izvēlēties kāpienu pa Mediterranean Steps. Šīs Vidusjūras kāpnes atrodas Gibraltāra klints vienā galā. Klints ir dabas rezervāts un ir jāmaksā ieeja tajā. Mūsu gadījumā vai nu 0,50 pensi vai € 1.
Vidusjūras kāpnes ir dabas taka, kas ved pa klints austrumu daļu. Sākumā gan šīs kāpnes ir grūti nosaukt par kāpnēm, jo vairāk taka ir veidota no akmens bluķiem vai vienkārši iemītas takas, bet dažviet ir arī kaut kas kāpņveidīgs. Garmin pulkstenis rādīja, ka uzkāpu aptuveni 70 stāvus. Bija ļoti karsts, saule cepināja un kāpiens man nebija super viegls, bet skati to visu atsvēra.
Redzamas arī pludmales un tālumā Spānijas saules krasts.
Re, kur arī pāris pakāpieni!
2. St. Michael’s Cave jeb Sv. Mihaela ala
Otrā pasaules kara laikā šī ala tika sagatavota kā hospitālis un patversme militārajām vajadzībām. Šobrīd alā ir ierīkota koncertzāle. Ala ik pa pāris sekundēm laistās citā krāsā. Alu sistēma ir diezgan liela un leģenda vēsta, ka no alas ved arī tunelis caur kuru var nokļūt pašā Marokā.
Ieejas biļete Sv. Mihaela alā der arī citiem apskates objektiem uz klints. Piemēram, Apes Den, Great Siege Tunnels, mauru pilī.
3. Makaki
Klints, protams, ir pilna ar šiem Āfrikas pērtiķiem. Daži no tiem ir tiešām uzmācīgi. Bet lielākoties, ja Tu neaiztiec un nekaitini viņus, arī viņi Tevi neaiztiks. Lai arī visapkārt ir izliktas zīmes ar lūgumu nebarot makakus, daudzi to tik un tā dara – lai uzņemtu kopīgu bildi, lai papaijātu utt. Diezgan skumji. Bet makaki ir diezgan fotogēniski, tāpēc noķert kadrā amizantās pozās un izdarībās tos, nebūs problēmu.
4. Europa Point jeb Eiropas punkts
Tas ir Gibraltāra dienvidu galējais punkts. Varētu likties, ka tas ir arī Eiropas galējais punkts, bet tas atrodas 25 km tālāk – Tarifā. Uz šejieni visērtāk ir nokļūt ar autobusu vai taksi, bet var arī iet kājām.
Labos laikapstākļos no Europa Point var redzēt Maroku.
Šajā galā vējš purina pamatīgi. Brīžiem bija grūti nostāvēt.
Fonā Gibraltāra klints.
5. Galvenā iela jeb Main St.
Visa rosība Gibraltārā, protams, noris uz galvenās ielas. Rīta pusē Gibraltārā iebrauc kruīza kuģi ar britu pensionāriem priekšgalā, arī vietējiem ir savs ikdienas ritms, tāpēc šī iela ir pilna rosības jau no paša rīta līdz pašam vakaram. Šeit var nosūtīt pastkarti ar Royal Mail starpniecību, var paēst visdažādākajos kafūžos un restūžos (piedāvājumā gan Fish&Chips, gan amerikāņu pankūkas, gan alus, gan citi ēdieni), tāpat var iepirkties duty-free veikalos.
Secinājumi/ieteikumi:
Gibraltārā lielākoties var maksāt gan mārciņās, gan eiro. Vienmēr labāk izvēlēties maksāt mārciņās, jo eiro kurss ir traki augsts. Piemēram, par vakariņām vienā vietā mums piedāvāja maksāt vai nu 60 mārciņas vai 98 eiro. Lemiet paši.
Lai arī Gibraltārs nav traki liels, no viena gala līdz otram tāpat ir savs gabals ejams, tāpēc es izmantotu autobusu vai taksi, lai piemēram, tiktu līdz Europa Point.
Kāpšanai pa Mediterranean Steps uzvelc ērtus apavus un saulainā laikā nodrošinies ar daudz sauļošanās krēma, jo āda kalnā ātri iesauļojas/apdeg.
Nu nebarojiet makakus! Un nevelciet viņu klātbūtnē ārā konfektes, cepumus vai jebko citu, kas varētu viņus iekārdināt. Iespējams, netiksiet arī vaļā.
Savu divu nedēļu ilgo ceļojumu pa Spāniju iesākām ar Barselonu (aprakstu var izlasīt šeit). Uzkavējušies šajā metropolē pāris dienas, mūsu ceļi veda lejup gar Spānijas piekrasti. Visupirms uz Valensiju, bet pēcāk uz Andalūziju – uz vienu no Eiropas autentiskākajiem un krāšņākajiem reģioniem.
No rīta pamostamies Barselonā, dodamies uz lidostu, kas ir pa ceļam uz Valensiju, lai nomā paņemtu norezervēto mašīnu (Goldcar autonoma). Viss izdodas gandrīz bez aizķeršanās un ceļš uz Valensiju var sākties. Daudzi teica, lai nebraucam pa maksas ceļiem, jo ietaupīsim ne tikai laiku, bet redzēsim to skaisto Spāniju.
Patiesībā gan sākumā viss tik skaisti nemaz nelikās, jo apkārt sausums, viss izkaltis, un brīžos, kad ceļš noveda patālāk no galvenās maģistrāles, Tu iebrauc puspamestā ciemā un sajūties vēl pamestāks nekā cilvēks Latgales sādžā. Agrāk bijušās ražotnes un fermas pamestas un nolaistas, cilvēku tik cik ir. Bet tie, kas ir – sēž tajā vienā pilsētas kafūzī un bauda dienu.
Tomēr braucot tālāk, skats jau labāks. Braucot cauri nelielam ciematiņam, starp ieliņām ieraugām pazibam tirkīzzilus ūdeņus. Piestājam.
Valensija
Valensija ir trešā lielākā Spānijas pilsēta. Tā izveidojās Turijas upes krastos, bet tagad upes vietā ir redzama upes gultne, kuru 10 kilometru garumā aizņem dārzi jeb Jardines del Rio Turia. Sajūta, ejot pa upes gultni, tiešām ir interesanta, jo paskatoties augšup, var redzēt tiltus, kas met lokus pār Tevi (kopumā to ir 12), bet pa pašu upes gultni redzi cilvēkus ar suņiem, skrejošus cilvēkus un studentu pārīšus.
Upe upē.
Pirms Valensijas apmeklējuma, iegūglēju secret places valancia, un man izleca ārā Jardines de Monforte. Šī mazā paradīze neatradās pārāk tālu no naktsmītnes, bet ieeju tajā atrast nebija superviegli, jo visapkārt parkam slejas mūri un ir jāsaņemas atrast īsto māju, caur kuras durvīm ved ieeja parkā. Parks ir tik kluss un mierīgs – īsta klusuma un miera paradīze. Ļoti skaists, lai pasēdētu vai kādu bildinātu.
pasāža
Tālāk soļojam uz vecpilsētu. Karstums ir nežēlīgs (+34 grādi) un es nesaprotu, kā šādā karstumā var vispār kaut ko padarīt. Labi, nebija tik traki. Cilvēki bija sasēduši pie strūklakām, kafejnīcās vai zem kāda koka, baudot saldējumu. Vispār Valensijas vecpilsēta ir ārkārtīgi skaista. Ar tādu itālisku pieskaņu, romantiska un rosīga.
Valensijas katedrāle (1262. gads), kas piedzīvojusi vairākas pārbūves, un tās trīs ieejas, ir veidotas katra savā stilā. Valensijas galvenais simbols ir tieši šis astoņstūru zvanu tornis.
Diena un nakts.
Staigājot pa Vecpilsētu, ātri satumsa, tāpēc meklējām vakariņu vietu, kur nobaudīt īstu valensiešu paelju. Vispirms jāmin, ka plkst. 20.00, kad mums jau sen gribas vakariņas, spāņi sāk tikai domāt par tām. Krustu šķērsu izlasījuši atsauksmes internetā, lēmām par labu kādam klusam restūzim klusā ieliņā, bet, kura paelja tiek dēvēta par labāko Valensijā ne vienā vien atsauksmju forumā. Jūras velšu paelja bija ļoti laba (varbūt mums mazliet par sāļu), bet visādi citādi ļoti baudāma. Visvairāk gan es izbaudīju apkalpošanu, jo tā bija tik sirsnīga un lieliska.
Nākamā diena mūs priecē ar sauli un mazliet zemāku temperatūru. Šo dienu pilnībā veltīsim Mākslas un Zinātnes pilsētiņai. Šo balti slaveno kompleksu, galvenokārt, ir veidojis vietējais arhitekts Santiago Calatrava. Kompleksā ietilpst Zinātnes muzejs, iMAX kinoteātris un planetārijs, operas nams un Eiropā lielākais akvārijs – L’Oceanogràfic.
L’Oceanogràfic mitinās aptuveni 45 000 dzīvnieku jeb aptuveni 500 dažādu sugu. Akvārijā var redzēt putnus, taureņus, pingvīnus, visdažādākās zivis, bruņurupučus, delfīnus, medūzas, haizivis un citus zvērus. Patiks kā lieliem, tā maziem.
Visfotogēniskākās bija medūzas. Skaistas un fascinējošas.
Zivtiņas
Fotogēniskās medūzas
Konkrētā laikā var redzēt arī īpašo delfīnu šovu. Šovu bijām skatīties divreiz un abas reizes šovs atšķīrās ar citādu programmu. Pirmajā šovā es apraudājos, bet otrajā jau turējos mazliet labāk. Delfīni ir apburoši un gudri dzīvnieki, un cepuri nost visiem, kas strādā šajā akvārijā un ir daļa no šeit mītošo dzīvnieku dzīves.
Varu teikt, ka Valensija ir ļoti skaista un romantiska pilsēta. Parki un dārzi, patīkamā tveice, pludmales tuvums, zinātnes pilsētiņa un vēsturiskās ielas vecpilsētā, bet ar rosību piesātinātās ielas ārpus tās – tas viss uz mums atstāja iespaidu, tāpēc esam droši, ka atgriezīsimies šeit vēl.
Nākamā diena un esi sveicināta, Andalūzija! Andalūzija ir Spānijas daudzveidīgākais un piesātinātākais reģions. Te sastopas flamenko un matadori, dzīvīgas pludmales un plaši nacionālie parki, balti ciemati un fascinējoša kultūra, kā arī Andalūzijas neatņemama sastāvdaļa ir bezrūpīgs dzīvesveids.
Olīvkoku birzis.
Andalūzijas ainava.
Granada
Kā savu pirmo galamērķi Andalūzijā izvēlējamies vēsturisko Granadu. Mauri šo vietu iekaroja 8. gadsimtā un savu spožāko uzplaukumu tā piedzīvoja 13. gs., kad Nasridu dinastijas valdīšanas laikā, mākslinieki, zinātnieki un tirgotāji Granadu padarīja par pasaulē pazīstamu kultūras centru.
Lielai daļai Granada visupirms asociējas ar Alhambru jeb sarkano cietoksni. Arī mēs, protams, vēlējāmies aplūkot šo kompleksu, bet speciāli nenopirkām biļetes, jo nebijām droši, ka nekas nenoies greizi un, ka ieradīsimies laikus. Tāpēc biļetes nenopirkām ar domu, ka varbūt būs kāda lieka biļete nākamajā rītā, bet nebija. Nācās izmantot iespēju un doties nakts tūrē pa Alhambras dārziem jeb Generalife. Sākumā likās, ka vakara gaismās Alhambra būs tikpat satriecoša kā to biju iedomājusies pa dienu, bet totāli maldījos. Visa ceļojuma laikā novērojām, ka spāņiem ir problēmas ar pareiza un gudra apgaismojuma izmantošanu, bet nu šī bija vienkārši izgaismošanas mākslas sliktākā paraugstunda. Gaismekļi bija tik sūdīgi izvietoti, ka lielu daļu ekskursijas pat neredzējām, kur spert kāju, kur nu vēl varējām novērtēt Alhambras dārzu. Pilnībā vīlušies devāmies prom, bet, parunājoties ar vietējiem – mums tika ieteikts Alhambru apmeklēt pavasarī, jo tad viss tik skaisti ziedot. Ļoti iespējams, ka tā arī darīsim.
Bet, ja neskatās uz slikto pieredzi Alhambrā, pati Granada ir tik šarmanta. Jau tuvojoties Granadai, var redzēt Sierra Nevada kalnus, bet pati pilsētas vēsturiskā daļa atrodas kalnā.
Lai no kāpelēšanas augšup lejup tik ļoti nenogurtu un ekonomētu laiku (Granadai atstājām tik vienu dienu), izvēlējāmies paņemt tūristu vilcieniņu, kas izvadā cauri lielai daļai pilsētas un Tu tajā vari kāpt iekšā-ārā neierobežotu skaitu reižu tajā dienā.
El Albaicin ir kvartāls, kurā visvairāk var sajust Granadas arābiskās noskaņas. Ielas ir šauras un līkumotas un daudzviet nemaz nevar izmainīties transports ar cilvēkiem, nemaz nerunājot par diviem transportiem.
Pats pilsētas centrs ir ļoti aktīvs. Tajā atrodas visdažādāko tautu virtuves (visvairāk, protams, no Tuvo Austrumu gala) un suvenīru bodītes. Ja kaut kur man gribējās pirkt suvenīrus ļoti ļoti, tad tas bija šeit.
Bilžu no Granadas gaužām maz, bet par bildēm svarīgākas ir sajūtas, ko deva šī pilsēta.
El Torcal nacionālais parks
Pavadījuši vienu skaistu dienu Granadā, dodamies dziļāk Andalūzijā. Jau minēju, ka šis reģions ir bagāts arī ar nacionālajiem parkiem, tāpēc nolemjam vienu tādu arī apmeklēt. Pa ceļam mums ir Parque Natural de El Torcalun ceļš uz to jau ir gleznains. Šis dabas parks ir kaļķakmens kalnu masīvs, ko lieti un vēji gadu gaitā ir izslīpējuši visdažādākajās formās. Parkā ir 3 dažādas trases – zaļā, dzeltenā un sarkanā. Zaļā ir superviegla, bet sarkano drīkst veikt tikai gida pavadībā. Ieeja parkā ir bez maksas. Par cik gidu aizrunājuši neesam, izvēlamies dzelteno taku. Ārā ir +32 grādi, tāpēc nodrošināmies ar ūdeni, daudz ūdens.
Jā, taka ir akmeņaina, vietām ir augstāk jācilā kājas, un savienojumā ar sauli, sirds brīžiem lēkā ātrāk. Bet mēs esam diezgan žiperīgi, tāpēc mūs neviens neapsteidz, bet mēs gan. Juris mums sirdī ir avantūrists, tāpēc viņš atļaujas pārkāpt likumu un novirzīties no takas jeb doties tur, kur atļauts iet tikai ar gidu. Ikviens solis ārpus takas bija tā vērts.
Pēc kārtīgas pastaigas, kas lika iesvīst, dodamies uz naktsmājām. Nokļūstot tur, galvā sāk skanēt “Mēs jau sen to bijām pelnījuši…”
Casa las Olivas ir vienreizēja pāra no Beļģijas rezidence. Vieta, kur peldoties baseinā, raugies uz kalniem un dzer vīnu. Mājas saimnieki ir superīgi sarunu biedri, savukārt mājās ir tikai divi numuriņi un viena jurta, tāpēc mēs nevienu brīdi nejutāmies traucēti. Iesaku ikvienam, kas dodas uz šo pusi.
Caminito del Rey
Atpūšoties Andalūzijā, bijām ieplānojuši apmeklēt arī Caminito del Reyjeb iziet karaļa mazo pastaigu ceļu. Agrāk šī taka tika dēvēta par bīstamāko taku pasaulē un 2000. gadā tā tika aizvērta. Tomēr tas netraucēja dažiem drosminiekiem apmeklēt taku tāpat. Šis laipu celiņš ved gar klints sienu līdz tiltam pāri aizai. Taka nu ir renovēta un nepilnus divus gadus jau pieejama ikvienam, un noteikti ir ļoti droša. Biļetes gan ir jāpērk laikus (mēs pirkām 3 mēnešus pirms) uz konkrētu datumu un laiku.
Augšā uz ieeju var nokļūt, braucot no pakājē esošā El Chorro ciematiņa ar mašīnu vai ar autobusu. Mēs braucām augšup ar mašīnu un izstaigājot taku, lejā mūs gaidīja autobuss, kas mūs uzveda augšup. Tāpēc es ieteiktu mašīnu atstāt lejā El Chorro ciematā un uzbraukt ar autobusu augšā, lai nokāpjot lejup uzreiz var sēsties mašīnā.
Processed with VSCO with c1 preset
Tas tilts klintī ir vilcienu tilts. Un tur tiešām brauc vilciens.
Baltie ciemati
Agrāk dzīvi Andalūzijā bīstamu padarīja laupītāji, no kuriem glābdamies, daudzi vietējie patvērās nocietinātās kalnu pilsētiņās un ciematos, kas zināmi kā pueblos blancos (baltie ciemati). Par baltajiem ciematiem tos sauc tāpēc, kā ēku sienas ir balsinātas pēc mauru paražām. Pa ceļam ik pa laikam varēja ieraudzīt baltu māju pudurus. Alora, Ronda, Setenil de las Bodegas, Gaucin – šie ir baltie ciemati, ko apmeklējām mēs.
Alora ir pilsētiņa samērā netālu no Caminito del Rey. Tā slejas augšup pa kalnu un ir apveltīta ar skaistu pili. Lai arī ciemats nav liels, vakaros tajā valda liela rosība – uz galvenās ielas ir vairākas kafejnīcas un bāri, kuros tad arī notiek vietējo un tūristu pulcēšanās.
No Gaucin ciemata savukārt labos laikapstākļos var redzēt gan Vidusjūru, gan Atlantijas okeānu, gan Gibraltāra klinti. Mums nepaveicās, jo debesis bija dūmakainas un varēja tikai mazliet nojaust tālumā esošā aprises.
Setenil de las Bodegas ir ārkārtīgi neparasta pilsētiņa. Vairoties no karstuma, mājas tika izveidotas gar aizas malām, tādējādi klinšu pārkares veidoja ko līdzīgu jumtam. Pilsētiņā ir daudz romantisku un šauru ieliņu, kā arī vairākas vietas, no kurām paveras brīnišķīgs skats uz ciematu. Internetā ir pieejams arī maršruts pa pueblos blancos, un es noteikti arī iesaku vismaz kādā iegriezties, esot Andalūzijā.
Forši var patverties no lietus un saules.
Ronda
Pēc Setenil apmeklējuma, dodamies uz Rondu. Neko īsti par Rondu neesmu pētījusi, tik zinu, ka tur ir dikti smuks tilts. Jāsāk ar to, ka Rondu biju iedomājusies kā mazu ciematu, kas tad ir uzbūvēts uz tās vienas klints, bet izrādās, ka Ronda ir daudz lielāka un mums nākas atstāt mašīnu kādu 20 minūšu gājiena attālumā no paša centra. Kas vēl ir svarīgi – Rondā ir McDonalds (ieminos par to tāpēc, ka 10 dienas tikai ar spāņu virtuvi, ir mazliet nogurdinoši, tāpēc Rondā mums uznāk kārdinājums nobaudīt tieši maķīti, nevis kārtējo tinto de verano ar tapām).
Ronda ir ļoti tūristīga. Daudz suvenīru bodīšu, restorānu un kafejnīcu, kā arī ķīniešu. Tā iemesla dēļ, ka Ronda ir izveidota uz klints un pa vidu to pārdala dziļa un šaura aiza, to rekonkistas laikā ieņēma kā vienu no pēdējām.
Rondā ir arī viena no vecākajām vēršu cīņu arēnām. Septembrī šeit norisinās slavenā Corrida Goyesca. Katra matadora sapnis, esot cīnīties Rondas arēnā.
Skats no pilsētas, nevis uz pilsētu.
Rondas tilts
Pilsēta ir ļoti skaista un vēsturiska, bet laika trūkuma dēļ mums Rondā sanāca uzturēties vien neilgu brīdi, un daudzas vietas un lietas netika apskatītas. Bet tas nozīmē tikai to, ka te ir jāatgriežas!
Ar Rondu mūsu Spānijas ceļojums ir gandrīz beidzies. Tālāk devāmies uz Gibraltāru, kas jau ir cits stāsts.
Noslēgumā teikšu, ka Spānija ir ārkārtīgi plaša valsts ar mainīgiem dabas skatiem, vēsturiskiem un pasakainiem objektiem. Ceļojums pa šo valsti mums noteikti lika gribēt atgriezties vēl un apceļot arī pārējos Spānijas reģionus. Ja runājam par Andalūziju, tad tieši tā man lika noķert to īsto Spānijas garšu.
Secinājumi/ieteikumi:
Par izmaksām:
Lidojums Rīga-Barselona-Malaga-Stokholma-Rīga – mazliet virs 400€ uz abiem. Tagad gan ir pieejami arī tiešie lidojumi uz un no Malagas – izmantojiet tos. No Barselonas lidostas uz centru nokļūt ir viegli. Arī Malagas lidostā viss vienkārši.
Automašīnas noma (Audi A1 no Goldcar ar Super Relax paketi un One way) Barselona-Malaga – 309€ (no kuriem 150€ par one way) + depozīts 100€ + degviela. Parasti nomājot auto, ir limited mileage, jeb mums tas nozīmēja 150 km dienā. Beigās mazliet to pārsniedzām, tāpēc no depozīta mums atvilka naudu. Šo vairāk minu tiem, kas plāno veikt lielus attālumus, jo Goldcaram par katru pārsniegto kilometru, manuprāt, bija jāmaksā 0,18€ centi par katru kilometru. Tāpēc mērot ceļu – Barselona-Malaga, piemēram, divās dienās, būs visai sālīti.
Biļetes: Valensijas Mākslas un zinātnes pilsētiņā (kombinētā biļete gan akvārijam, gan iMax kinoteātrim, gan Zinātnes muzejam – var izmantot visu dienu) 31€ (man kā studentam), 37€ – kā pieaugušajam. Caminito del Rey – 10€ no personas, Alhambra Generalife nakts apmeklējums – 8€, bet 14€ pa dienu, lai apmeklētu visu kompleksu (jāpērk pāris nedēļas iepriekš).
Viesnīcas – kā kura un atkarīgs, kad rezervē. Bet kopumā mums likās, ka Spānijā viesnīcas ir lētākas kā, piemēram, Londonā vai Itālijā. Mēs visu rezervējām ļoti laicīgi, tāpēc lētākā bija pa kādiem 32€ pa nakti, bet dārgākā 70€.
Stāvvietas – pie viesnīcām un pilsētā ap 10-15€ pa diennakti.
Ja esi mazliet mazākā pilsētā, tad pēcpusdienā patiesi gandrīz viss ir slēgts. Cilvēku uz ielām tikpat kā nav. Gribējām dienas vidū nopirkt ūdeni, lai nenomirtu, bet veikals, kas būtu vaļā – nebija. Tūristīgākās pilsētās ir mazliet labāk – tur kaut kas ir arī vaļā.
Ja esi dabas skatu mīlis un nekur nesteidzies – nebrauc pa maksas ceļiem! Ietaupīsi gan naudu, gan redzēsi ko vairāk par maģistrāli. Kā arī – bieži vien maksas ceļš gāja gandrīz blakus bezmaksas, tāpēc kilometru ziņā bezmaksas ceļi traki daudz neatšķīrās.
Spānijā, manuprāt, noteikti ir vieni no sliktākajiem benzīntankiem. Reti, kur varēja dabūt kafiju un, ja varēja (piemēram, Rapsol), tad tā bija traki maza. Arī ēdienu izvēle benzīntankā niecīga – pliki čipsi, kāds virtulis un šokolāde. Karstmaizes vai salāti bija retums, nemaz nerunājot par hotdogiem vai burgeriem, kā tas pierasts pie mums.
Vispār Spānijā ar kafiju ir skumīgi. Liela, ar piena putām apveltīta late, ir liels retums.
Kā teica viesmīlis: “Uz 4 cilvēkiem 10 tapas ir ok.”
Vakariņo spāņi vēlu. Tāpēc mēs savu vakariņu grafiku pakoriģējām pa kādām 2 stundām. Jeb vakariņot devāmies ne ātrāk kā no 20.30.
Ja Latvijā vasara tā arī beidzas nemaz nesākoties, pēc tās tad jādodas uz dienvidiem. Turpinot Eiropas valstu apceļošanu, lēmām par labu Spānijai. Vienā Spānijas galā dzīvo viens draugs, bet otrā – otrs draugs, tāpēc seko lēmums par 2 nedēļu ceļojumu no viena Spānijas gala uz otru. Ceļojums samērā piesātināts un dažāds, tāpēc šis raksts tikai par un ap Barselonu.
Tātad Spānijas apskati sākām ar Barselonu. Uz turieni devāmies ar AirBaltic jauno bombardieri. Kamēr rīts Latvijā bija dzestrs un nomācies, pēcpusdiena Barselonā silta un dūmakaina. Info: Ielidojām El Prat lidostas 1. terminālī. Lai tiktu uz pilsētas centru, draugi ieteikuši izmantot vilcienu. Vienīgi tas atiet no 2. termināļa, tāpēc jāatrod autobuss, kas bez maksas aizvizina uz to 2. termināli, un tad tālāk vilciens aizvizina uz pilsētas centru.
Izkāpjot no metro, un nokļūstot no pazemes augšzemē, galva mazliet jāpagriež pa labi, lai ieraudzītu jau pirmo apskates objektu – Gaudi projektēto Casa Batllo. Dzīvē mazliet bālāka, tūristu ielenkta, bet, protams, apskates vērta.
Pirmo dienu pavadām mazliet atlaižoties, iedzerot vīnu un vakarā dodamies uz Cerveceria Catalana, kur esot izcilas tapas un tā. Galdiņš jāgaida stundu, bet kamēr gaidi, laiku var nosist dzerot vīnu. Tikuši pie galdiņa, pasūtām tapas un vēl vīnu. Nezinu vai tas bija vīns vai kas cits – bet tapas atmiņā palikušas kā izcilas.
Kad vīns izgulēts, laiks mesties Barselonā. Dienas plāns – Barri Gòtic kvartāls, Citadeles parks un Barselonas pludmale.
BarriGòtic ir Barselonas sirds ar daudziem ielu labirintiem. Centrālais kvartāla objekts – katedrāle. Lai ieietu tajā, jābūt apsegtiem pleciem un arī šortu/svārku garumam jābūt pietiekamam. Baznīcas pakājē tantes cenšas pārdot lakatus, ar ko piesegties. Man paveicies, jo pašai līdzi viens, ar ko varu piesegt plecus, bet “ak, vai” – svārki ir tik gari, cik ir. Apsardze jautā, cik zemu varu svārkus pavilkt? Parādu – apsargiem sirds atmaigst un iekšā tomēr tieku ielaista.
Skats no katedrāles jumta. Lai varētu uzbraukt augšā, jāmaksā €3. Likās, ka, iespējams, visur citur būs dārgāk – tāpēc uzbraucām, bet vēlāk izrādījās, ka Barselonas panorāmu var redzēt no daudzām citām vietām (pareizāk – kalniem) un tas ir bez maksas.
Ielas, ieliņas
Tirgus La Boqueria – iespaidīgs ar savu plašumu, smaržām, krāsām un garšām.
Plaça Reial – viens no rosīgākajiem Barselonas laukumiem. Laukumā laternas veidotas pēc Gaudi projekta.
Fonā Triumfa arka (Arc de Triomf), kas uzcelta par godu Starptautiskajai Barselonas izstādei 1888. gadā, un kas kalpoja kā ieeja izstādē. Blakus tai (man aiz muguras) atrodas Citadeles parks – viens no lielākajiem Barselonas parkiem. Tajā atrodas ezers, kur var izbraukt ar laivu un var ieraudzīt arī kādu papagaili.
Barcelonetas pludmale. Vistuvākā pludmale pilsētas centram, kas tikusi mākslīgi uzbērta par godu 1992. gada Olimpiskajām spēlēm.
Vakaru noslēdzam ar došanos uz Maģisko strūklaku šovu Montjuic kalna pakājē. Montjuic ir 213 m augsts kalns ar atpūtas zonu, galerijām un parkiem. Tā vienā pusē atrodas arī 1992. gada Olimpiskais stadions.
Došanās uz Montžuiku. Fonā – Katalonijas Nacionālais mākslas muzejs.
No Montžuika redzama tirdzniecības osta.
Saulriets.
Vakars sagaidīts. Lai ieņemtu labākās vietas uz strūklaku šovu – jāierodas laikus. Kamēr gaidi – dažādi puiši cenšas nopārdot ūdeni, atspirdzinošus dzērienus un dažādus sūdiņus.
No mūzikas, kas pavadīja strūklaku šovu, nedzirdējām gandrīz neko. Bet tā jau skaisti.
Jauna diena – jauni plāni. Trešo dienu Barselonā nolemjam sākt ar kāpienu Park Güell. Izstrādāt parka projektu Gaudi, pasūtīja rūpnieks Euzebi Guejs. Viss plāns varbūt neizdevās, bet tik un tā parkā ir ko redzēt.
Kāpiens augšup.
Mazliet nostāk no trepēm, izrādās ir arī elevators. Oh, well.
Dūmakainā Barselona.
Ceļā no Güell parka, mūs pārsteidza milzīgas lietusgāzes, bet suvenīru veikalā nopirktie pančo, ļāva Barselonu apskatīt arī lietū. Nonācām pie Svētās Ģimenes baznīcas jeb Sagrada Familia. Iespaidīga, kā jau visi Gaudi darbi. Vēl gan nav pabeigta, bet plānots to izdarīt 2026. gadā, kad apritēs 100 gadi, kopš Antoni Gaudi vairs nav šai saulē (viņu nobrauca tramvajs). Pie baznīcas bija sastājusies milzu rinda, kas gribēja tikt iekšā, tāpēc mēs pat nemēģinājām to izstāvēt. Varbūt pēc 10 gadiem mēģināsim vēlreiz.
Esmu FC Barcelona fane un man bija nojauta, ka arī Juris vēlētos redzēt lielo futbolu dzīvē. Tāpēc viņam dzimšanas dienā uzdāvināju biļetes uz vienīgo FC Barcelona spēli, kas notika tajās dienās, kad bijām Barselonā. Pilsētas vietējais derbijs (spēle pret RCD Espanyol) varbūt nepulcēja tik daudz cilvēku, kā uz El Clásico, bet skatītāju tāpat bija ļoti daudz. Spēle mūs priecēja ar 5 iesistiem vārtiem no Barcelona puses un fani bija savu uzdevumu augstumos.
Noslēdzošajā dienā devāmies mazliet ārpus Barselonas – uz pludmali. Nepilnas pusstundas braucienā ar vilcienu atrodas plašas, zeltainu smilšu pludmales. Spāņiem sezona laikam beigusies, tāpēc pludmale bija samērā tukša. Lai izbaudītu Vidusjūru – devāmies SUPot. Stunda Vidusjūras ūdeņos bija tieši tas, ka vajadzīgs, lai iesauļotu punčus un patrenētu kājas.
Port Esportiu del Masnou. Vieta, kur paskatīties uz šikām jahtām un paēst kādā no daudzajām kafejnīcām.
Pēc saules peldēm, dodamies atpakaļ uz pilsētas centru, lai postos uz vakara noslēgumu – saulrietu Tibidabo kalnā.
Uz Tibidabo ved funikulieris. Izdevās ieņemt labākās vietas pašā priekšā gan turp, gan atpakaļ.
Pēc izkāpšanas, uz Tibidabo kalnu var tikt ar autobusu vai ar kājiņām. Mēs izmantojām K2 spēku, jo mums taču patīk kāpt.
Vēl viens skats uz Barselonu.
Tibidabo kalna virsotnē atrodas Svētās Sirds baznīca un atrakciju parks. Apskatījuši baznīcu, nolēmām no tās pakājes sagaidīt saulrietu, bet 4 minūtes (!!!) pirms saulrieta tikām aiztriekti, jo plkst. 20.00 baznīcu ver ciet. Tā nu redzējām tikai pašu saulrieta sākumu.
Skats uz atrakciju parku. Atrakciju parks varbūt nav tik aizraujošs ar savām atrakcijām, bet savs šarms tur ir.
Arlabunakti, Barselona un uz tikšanos citu reizi!
Secinājumi/ieteikumi:
Lielākoties pārvietojāmies ar kājām vai metro. Braucienam ar metro visizdevīgāk pirkt biļeti 10 braucieniem (vienu biļeti var izmantot vairākas personas, tikai jāatceras par katru personu biļeti nokompostrēt). Kā transportu nākamreiz noteikti izvēlēsimies arī velosipēdu, jo, piemēram, pludmales promenādi tā būtu apskatīt visērtāk.
Barselonā ēdiens ir mazliet dārgāks nekā Latvijā, bet vīns lētāks. Tāpēc, iespējams, der apsvērt vīna diētu uz Barselonas laiku. Bet noteikti ir vērts ēst un izmēģināt visdažādākās tapas. Mums zināja teikt, ka uz 4 cilvēkiem 10 tapas esot ļoti optimāli. 1 tapas cena svārstās no €2-7 (atkarībā no restorāna smalkuma). Mani personīgie favorīti – kartupeļi ar olu, panēts siers un bravas potatoes un dažādas jūras veltes.
Barselonā ir arī gana daudz vietu, ko var apskatīt bez maksas – piemēram, tirgi, vecpilsēta, tās katedrāle, pludmale, Montžuiks un Maģisko strūklaku šovs, daļa no Park Güell.
Gribējām, bet nepaspējām – neapskatījām Poble Espanyol jeb Spāņu ciematu, eklektisko muzeju Museu Frederic Mares, kā arī, ja būtu vēl viena papildu diena – noteikti aizietu ekskursijā par Olimpisko stadionu.
Tumši meži, smaragdzaļš ezers un Alpu kalnu gaiss pakausī – tieši tāda ir Slovēnijas pilsēta Bleda. Šajā gleznainajā vietā īstenībā nokļuvām nejauši, kad devāmies Eurotripā pa Eiropu un galamērķis bija Horvātija, kas izrādījās liela vilšanās. Tāpēc lūkojāmies pēc citas vietas netālu un nokļuvām pirmo reizi šeit. Sākumā biju skeptiska, bet ieraugot ezeru un kalnus, es burtiski iemīlējos. Kas tieši bija par iemeslu manai sajūsmai par šo vietu?
Ezers
Bledas ezers atrodas ļoti ainaviskā vietā. Ap to ved aptuveni 6 km gara taka, pa kuru tad var apiet apkārt visam ezeram. Var izmantot arī velosipēdus, ja staigāt slinkums.
Ezera vidū sala, uz kuras savukārt cēli stāv balta Debesbraukšanas baznīca. Tiešām atgādina pastkarti. Tiek uzskatīts, ka, lai laulība būtu ilga un laimīga, jaunajam vīram uz rokām jāuznes līgava visus 99 pakāpienus no piestātnes augšup līdz pat baznīcai. Nereti jaunlaulātie apmeklē baznīcu, lai dotos pie “vēlēšanās zvana”.
Ezers pirms saulrietaFonā Bledas pilsBledas lomsDebesbraukšanas baznīca
Uz baznīcu var aizvizināties vietējā laivā, ko sauc “pletna”. Labs un izturīgs peldētājs līdz salai var arī aizpeldēt, bet var izmantot arī kādas laivu nomas pakalpojumus.
Pelde
Ūdens ezerā ir atspirdzinošs (kā jau Alpos), bet, manuprāt, tieši tas ir tas, kas vajadzīgs. Peldēt var visur, kur nav privātīpašums (ezers ir ļoti pieejams un neatminos, ka būtu sarežģīti atrast vietu peldei). Kaut kur var ieraudzīt arī kokos iestiprinātas virves, kas piešķir lielāku piedzīvojumu garu. Tāpēc dodoties uz šejieni, vērts paķert dvieli un peldenes, jo atpūta ezerā un pie tā, ir vienreizīga.
Vintgar Gorge
Vintgar aiza gan neatrodas Bledā, bet aptuveni 4 kilometrus no tās. Uz aizu var braukt gan ar kemperi vai mašīnu (tik jārēķinās, ka ceļš vietām ir ļooti šaurs), gan ar velosipēdu, gan autobusu, ko izvēlējāmies arī mēs.
Šī vieta radusies upei klinšainajā apvidū izgraužot savu ceļu. Gar to ir uztaisīta pieklājīga, 1,6 km gara koka pastaigu taka. Vienīgi tā ir diezgan šaura un daudzu tūristu gadījumā, kādu brīdi var nākties pasoļot zosu gājienā. Galā sagaida dambis, no kura atkal paveras skats uz arkveida akmens tiltu, kas kalpo kā dzelzceļa tilts. Varbūt palaimēsies ieraudzīt vilcienu? 😊
Miers
Lai arī ir dzirdēts un lasīts, ka Bleda ir diezgan tūristīga (tomēr apmeklētākā vieta Slovēnijā) – mēs to tā neizjutām. Nemācēšu pateikt iemeslu, bet kaut kā nemanījām šo cilvēku burzmu, kā tas ir bijis citviet. Jā, kempings tukšs nestāvēja. Arī restorāni bija pilni. Tomēr kopumā valdīja miers. Atminos, ka pastaiga ap ezeru bija skaista, tāds pats bija saulriets un nakts mežaino kalnu pakājē. Baudījām nesteidzīgas brokastis ar kafiju un vietējo Bleda krēma kūku (Kremsnita). Visu būšanas laiku, bija sajūta, ka šī ir īsta miera osta.
Saulriets
Lai arī no pārējās Slovēnijas mums sanāca redzēt maz, man nav šaubu, ka šī ir valsts, kur atgriezties vēl un vēl. Īsta bauda dvēselei.
Par labu Londonai izlēmām pateicoties lētajām aviobiļetēm, kā arī vēlējāmies paturpināt Eiropas metropoļu apskatīšanu. Viedokļi par Londonu bija dzirdēti dažādi: tā ir dārga, ļoti daudz cilvēku, bieži līst utt. Bet, lūk, kā Londona izskatījās mums!
Uz Londonu devāmies martā, ar domu sagaidīt tur pavasari. Neskatoties uz izslavētajiem Londonas laikapstākļiem, tā mūs lutināja ar sauli un patiesi pavasarīgu laiku. Lija vienīgi 2 reizes vēlu, vēlu vakarā.
Uz Lielbritānijas galvaspilsētu lidojām ar Wizzair no Rīgas. Pirms rezervēju biļetes jau zināju, ka Lutonas lidosta ir patālu no centra, bet Wizzair lētās aviobiļetes atsvēra vilciena izdevumus no lidostas uz Londonas centru. Ja brauc ar autobusu no lidosta – sanāk vispār lēti.
Ielidojām vēlu vakarā – Lutonas lidosta bija diezgan pilna, rindas uz dokumentu pārbaudi garas. Bet jaunās pases ļauj dokumentu pārbaudi iziet pašam, nestāvot supergarās rindās, bet noskenējot pasi pašam. Pirms iziešanas no lidostas, biļešu automātos ir iespējams nopirkt biļetes uz vilcienu, kas aizvizina uz centru. Biļetes cena aptuveni 15 poundi vienam. Savukārt uz vilcienu aizvizina shuttle bus.
Vilciens ved līdz St Pancras International stacijai, kurai savukārt pretī pāri ielai ir King’s Cross stacija ar slaveno platformu 9¾, kas arī ir mūsu pirmais apskates objekts. Pie platformas ir arī fotogrāfs, pie kura var nofotografēties un blakus esošajā suvenīru veikalā par maksu foto izņemt. Bet var arī nemaksāt neko un uztaisīt bildi pats. Ir pieejami arī aksesuāri – šalles, zizlis. Pēc fotosesijas, dodamies uz viesnīcu, ka atrodas netālu no Viktorijas parka.
Slavenā platforma. Neredzēju nevienu, kas mēģināja tomēr tajā ieskriet. 😦
Šī Viktorijas laikmeta arhitektūras stilā celtā St Pancras stacija ir atzīta gan par skaistāko, gan par 2. skaistāko dzelzceļa staciju pasaulē. Foto uzņemts atpakaļceļā, bet diemžēl visa ēka bildē neiegāja. 😦
Mūsu pirmo rītu Londonā, izvēlamies sākt ar karaliskās pils apmeklēšanu. Cilvēku daudz, fotografēt var caur žogu, sargi stāv pavisam nekustīgi un izskatās pavisam, pavisam sīciņi. Starp citu – sardzes maiņu redzējām, bet nākamajā dienā, kad vienkārši gājām garām un nevarējām saprast, kāpēc tik daudzi cilvēki aplipuši žogam.
Karaliskās ģimenes ģerbonis.
Karalienes Viktorijas statuja.
Pēc Bekingemas pils apskates, dodamies uz Bigbenu. Pie Lielā Bena noķeru to Londonu, ko esmu redzējusi filmās – sarkani divstāvīgie autobusi, daudz cilvēku un pilsētas kņada.
Vestminsteras pils fragments. Vestminsteras abatiju aizmirsu nofotografēt.
Ejot pāri Vestminsteras tiltam, ir iespējams uzņemt traki glītus foto ar Bigbenu fonā vai arī ar London Eye. Jau iepriekš bijām izlēmuši, ka ar London Eye nebrauksim, jo, mūsuprāt, nesamērīga cena par to, ka stāvi nenormāli garā rindā un pēc tam dali skatu kabīni ar vēl padsmit citiem cilvēkiem. Tā vietā, nopirkām biļetes uz City Cruise, kas aizvizina līdz Tauera tiltam.
Izbraucām pa apakšu 7 tiltiem.
Waterloo tilts saukts arī par Dāmu tiltu.
/…My London London Bridge wanna go down like
London London London, wanna go down like…/ – Fergie
The Shard – augstākā celtne UK.
Tauera tilts.
Pēc brauciena ar kuģīti, devāmies uz Tauera tilta torņiem. Biļete mums kā studentiem izmaksā aptuveni 6 poundus. Skats uz Londonu pavisam skaists un ejot pāri tiltam, platforma vietās ir no stikla, tāpēc redzi visu, kas notiek zem tevis.
Pēc Tauera devāmies uz Borough market. Fantastisks tirgus ar visdažādāko tautu virtuvēm. Vadoties pēc ieteikumiem, es baudīju vietējo fish&chips, bet Juris mega vistas burgeru.
Vecākā taverna Londonā.
Tālumā redzama Svētā Pāvila katedrāle / St. Paul’s Cathedral
2. dienu sākam ar Saatchi galerijas apmeklējumu. Ieeja ir bez maksas. Izstāde bija koša un nebija cilvēku pārbāzta. Galerijā ir arī veikals ar tiešām fantastiskām grāmatām un kičīgiem suvenīriem.
Atlikušo dienu staigājām pa Londonu, apmeklējām Londonas Zinātnes muzeju, Viktorijas un Alberta muzeju, Harrods veikalu. Ieeja muzejos bez maksas, izņemot atsevišķas/speciālas izstādes. Vakaru noslēdzām ķīniešu kvartālā. Kvartāls nav liels, bet izdekorēts un ar foršām ēstuvēm.
3. dienu sākam ar Little Venice apmeklējumu. Pa ceļam uz Mazo Venēciju, apskatām slaveno Padingtonas lāci.
Mazā Londonas Venēcija.
Pēc tam ceļš ved uz Notinghilu. Iepriekšējā vakarā noskatījos arī filmu, lai iedvesmotos ekskursijai. 🙂
Slavenās zilās durvis no filmas.
Portobello Road. Ar tirdziņiem iela ir pilna arī darbdienas vidū.
Pēc Notinghilas bijām ieplānojuši gājienu uz Holland park, kas esot viens no skaistākajiem parkiem Londonā. Diemžēl tieši šī skaistā parka daļa bija slēgta, tāpēc mums nācās samierināties ar vienkāršu pastaigu ap un pa parku.
Londonas zvēri.
Pavasaris, pavasaris.
Dienas noslēgumā devāmies cauri Haidparkam un Oxford St. Savukārt nākamajā dienā iepirkām suvenīrus un vēlreiz izstaigājām daļu Londonas centru, pirms došanās uz lidostu.
Secinājumi/ieteikumi:
Londonā braucām gan ar metro, gan ar autobusiem. Visērtāk par braucieniem ir norēķināties ar Oyster Card vai ar bezkontakta karti. Kolēģe, kas studēja Londonā, aizdeva savu Oyster Card Jurim, bet es izmantoju contactless kartes priekšrocības.
Tēja ar pienu Londonas pastaigu laikā ir must-have. 🙂
Jā, lietussargs/lietusmētelis var noderēt. Lai arī mums samērā paveicās, tomēr, esot ķīniešu kvartālā, lietus uznāca pēkšņi un negaidīti.
Londona patiešām ir dārga, bet, ja patīk muzeji, tad bezmaksas ieejas tajos, atsver dārgāku alu krogos.
Mums mazliet žēl, ka neizbaudījām Jack The Ripper Walk (jo bijām tik pārguruši, ka nepietika spēka vēl 2 h pastaigai), neapskatījām Sky Garden.
Mums pilnīgi pietika ar 4 dienām, lai apskatītu Londonu.
Stavangera ir pilsēta Norvēģijas dienvidrietumos, tā ir Norvēģijas ceturtā lielākā pilsēta un nereti zināma, kā Statoil mītnes pilsēta. Pirms tam bijām lasījuši, ka Stavangera ir viena no dārgākajām Eiropas pilsētām, kā arī to ieskauj brīnišķīga daba. Stavangerā ir arī vecākā katedrāle Norvēģijā.
Uz Stavangeru ceļojām pavasarī, maija sākumā, lai uz pāris dienām izrautos no darbiem un varētu uzkāpt un apskatīt slaveno Pulpit Rock (Preikestolen jeb Kanceles klinti). Līdz šim mums ceļojumos ar laikapstākļiem ir diezgan veicies, izņēmums nebija arī Stavangera, kur maija sākumā temperatūra vienu dienu sasniedza pat 26℃. Lieki teikt, ka Latvijā tobrīd lija lietus un bija daudz vēsāks. Tiesa gan, dzīvokļa saimnieks, pie kura palikām ar Airbnb.com palīdzību, teica, ka šādi laikapstākļi šeit nav norma, parasti vēl šajā laikā esot auksts un lietains. Tad jau lielisks iemesls, lai baudītu!
Dzīvojām samēra netālu no pilsētas centra, tāpēc pirmajā dienā izvēlējāmies uz to doties ar kājām, lai redzētu, kā patiesībā Stavangera izskatās. Tālumā vienmēr redzami kalni, fjordi un ārkārtīgi plašumi.
Stavangeras centrs.
Mājas Stavangerā nereti ir košas un ar interesantiem zīmējumiem. Tāpat vecpilsētā ir saglabājušās senas koka mājas, lielākoties baltas ar sarkaniem jumtiem.
Naftas muzejs (vienīgais naftas muzejs Eiropā). Interaktīvs muzejs ar aizraujošām ekspozīcijām, kas noteikti neliks vilties. Viens no kvalitatīvākajiem muzejiem, kur esmu bijusi.
Sverd i fjell – milzīgu akmens zobenu kopums par godu Harald Hårfagre uzvarai 872. gadā. Šī uzvara viņam ļāva kļūt par pirmo Norvēģijas karali. Tiesa gan – paši 10 m augstie zobeni atklāti vien 1983. gadā.
Izbraucām arī ārpus Stavangeras uz Sandnes pilsētu. Vienīgi tā bija svētdiena un pilsēta bija pilnīgi tukša. Stavangera jau tā ir mierīga pilsēta, tāpēc vēl lielāks miers likās savāds.
Kāpienam Kanceles klintī jeb Pulpit Rock, izvēlējāmies pašu karstāko dienu. Lai tiktu pie kāpiena 604 m augstajā kalnā, ar prāmi no Stavangeras devāmies uz Jørpeland, kur tālāk sagaida autobuss, lai aizvestu uz Pulpit Rock pakāji. Kāpienam turp un atpakaļ jārēķina aptuveni 4h-5h. Lai arī mēs skaitījāmies samērā ātrie kāpēji, arī mums tās bija četras stundas, jo apstājāmies, lai fotografētu un paēstu. Kāpjot skati ir patiešām vienreizēji.
Secinājumi/ieteikumi:
Stavangera nav milzīga pilsēta, bet tā piedāvā daudz aktivitātes. Interesanti muzeji pilsētā, daba un aktivitātes ārpus tās
Sabiedriskais transports atiet laikā, bet, iespējams, tas nekursē tik bieži kā vēlētos, tāpēc pirms kaut kur dodies ar autobusu, pārliecinies, ka pieturā nebūs jāgaida stunda. Mēs norēķiniem autobusā izmantojām Kolumbus aplikāciju, jo tā bija daudz lētāk un ērtāk.
Iespējams, Stavangerā der padomāt par velosipēdu īri, jo tā var apskatīt apkārtni ērtāk.
Kāpjot Pulpit Rock, parūpējieties par ērtiem apaviem(redzējām eksemplārus, kas devās iešļūcenēs), divām apģērbu kārtām (jo lejā bija karsts, kāpjot arī karsts, bet augšā vējš ne pa jokam), kā arī par ūdeni un ēdienu.
Stavangera patiešām ir dārga. Piemēram, maltīte pat McDonaldā mums izmaksāja ap 25€. Tāpēc es saprotu tos cilvēkus, kas saka, ka Norvēģijas apmeklējumu plāno atstāt vecumdienām. 🙂
Džoanna.lv 